Aktierim ir svarīga spēja pārveidot uz skatuves vai uz komplekta. No pirmā acu uzmetiena un pat turpmākajiem izmeklējumiem Anatolijs Solonitsyn ir parasts izskats. Standarta un bez izteiksmes sejas vaibsti. Un ko tad? Šodien var uzdot šādu jautājumu. Pašreizējai kritiķu un skatītāju paaudzei nav jāpierāda, ka aktiera radošā biogrāfija ir notikusi.
Solonitsina spējas vispirms novērtēja režisors ar pretrunīgi vērtēto reputāciju Andrejs Tarkovskis. Viņa glezna "Andrejs Rubļevs" aktierim bija laimīgs sākums. Līdz šim brīdim Anatolijs strādāja Sverdlovskā, Minskā, Ļeņingradā, Tallinā. Radošās personas biogrāfija nav tikai veiksmīgi izspēlētu un kritizētu lomu rezultāts. Bija daudz tādu, kas palika pilnīgi nepamanīti. Kā saka, ne labs, ne slikts. Ne zivis, ne gaļa. Pārdzīvot šādu stāvokli nav tik vienkārši pat garīgi stipram cilvēkam.
Cienījamo direktoru priekšlikumi sāka parādīties katru otro dienu, katru dienu. Un Solonitsyn labprāt filmējās dažādu žanru filmās. Īpaši es gribētu atzīmēt Ņikitas Mihalkova filmu "Viens svešinieku vidū, svešinieks starp savējiem". Liekas, ka viņš šeit nav galvenajā lomā, bet pievērš uzmanību savam varonim ar iekšēju spriedzi un šarmu. Tieši par šīm īpašībām aktieris ieguva skatītāju mīlestību. Īsu laiku viņam tika piešķirts RSFSR tautas mākslinieka nosaukums. Par Dostojevska lomu filmā "Divdesmit sešas dienas no Dostojevska dzīves" Anatolijs saņem Berlīnes kinofestivāla balvu.
Aktiera personīgā dzīve bija nevienmērīga. Viena sieva, tad otra, tad trešā. Bērni. Un vīrs un tēvs ir viens. No vienas puses, standarta Lovelace biogrāfija. Bet visos aspektos viņš bija pieticīgs un pat atturīgs cilvēks. Psihologi šo uzvedību skaidro ar slēptiem kompleksiem, kas tiek ielikti agrā bērnībā.
