PSRS sabrukums tika dokumentēts un oficiāli parakstīts 1991. gada 8. decembrī Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas vadītājiem. Kopš šī brīža sākās jauns posms 15 bijušo savienības republiku dzīvē, kuras iepriekš bija lielvalsts sastāvā.
Izgāšanas laiks
1991. gads bija grūts un izšķirošs gads PSRS vēsturē. Perestroika, kas apzīmēja 80. gadu beigas, nevarēja atrisināt uzdevumus. Valsts iedzīvotāji atteicās dzīvot saskaņā ar veco režīmu, lai gan saskaņā ar aptaujām lielākā daļa PSRS iedzīvotāju joprojām bija valsts vienotības uzturēšanas atbalstītāji. Bet tajā laikā nebija iespējas mainīt esošo sistēmu, saglabājot vienotu jaudu.
1991. gada 12. jūnijs B.N. Jeļcins kļuva par Krievijas prezidentu. Un tā paša gada 19. augusta naktī ierēdņu grupa, kurā bija viceprezidents G. Yanayev, KGB priekšsēdētājs V. Kryuchkov, aizsardzības ministrs D. Yazov un premjerministrs V. Pavlov, organizēja Valsts ārkārtas situāciju komiteju (valsts ārkārtas situāciju komiteju). Valstī tika ieviests ārkārtas stāvoklis, tika apturēta demokrātisko partiju un elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbība. Bija tā saucamais pučs, kas izbeidza veco valdības sistēmu.
Kopš šī brīža lielvaras liktenis bija iepriekš noteikts. Lielākā mērā tā līderis M. Gorbačovs, kurš tikās ar augusta notikumiem vasarnīcā Foros. Vietējā historiogrāfijā nav skaidra viedokļa par jautājumu, vai pirmais un pēdējais PSRS prezidents tika turēts pie varas, vai tā bija viņa brīvprātīga izvēle.
Sistēmas krīzes fons
PSRS kā lielvara izveidojās 1922. gadā. Sākumā tā bija federāla vienība, bet laika gaitā tā pārvērtās par valsti, kuras vara bija koncentrēta vienīgi Maskavā. Faktiski republikāņu iestādes saņēma rīkojumus par izpildi no Maskavas. Dabisks process bija viņu neapmierinātība ar šo stāvokli sākotnēji kautrīgi, galu galā pārvērtoties atklātā konfrontācijā. Perestroikas periodā notika straujš etniskais konflikts, piemēram, notikumi Gruzijā. Bet pat tad problēmas netika atrisinātas, bet tika virzītas vēl vairāk uz iekšu, problēmu risināšana tika atlikta “līdz vēlākam laikam”, informācija par neapmierinātību vienkāršajiem cilvēkiem nebija pieejama, jo varas iestādes to rūpīgi slēpa.
PSRS sākotnēji tika izveidota, pamatojoties uz nacionālo republiku tiesību uz pašnoteikšanos atzīšanu, tas ir, valsts tika uzcelta pēc nacionālteritoriālā principa. Šīs tiesības tika nostiprinātas 1922., 1936. un 1977. gada konstitūcijā. Tas tikai pamudināja republiku šķirties no PSRS.
PSRS sabrukumu veicināja arī krīze, kas 80. gadu beigās apsteidza centrālo valdību. Republikāņu politiskā elite nolēma izmantot iespēju atbrīvoties no Maskavas jūga. Daudzās bijušās Padomju Savienības republikās Maskavas centrālās varas rīcība attiecībā pret tām tika uzskatīta par tieši tādu. Un mūsdienu politiskajā pasaulē tāds pats viedoklis joprojām pastāv.
