Dzirdot vārdus Astrīda Lindgrēna, Karlsons, Emīls, Spargs Longstockings un citi stāstu varoņi, kurus sarakstījusi bērnu rakstniece no Zviedrijas
Astrīda dzimusi 1907. gadā saimniecībā netālu no Vimmerbijas pilsētas Zviedrijas dienvidos. Viņu ģimene bija draudzīga, viņi dzīvoja tuvu dabai. Acīmredzot tas noteica rakstnieka turpmāko darbu stilu - brīvu, vieglu un vienkāršu.
Turklāt ģimene daudz dziedāja, mans tēvs stāstīja visādus jokus, un arī kaimiņi, kas ieradās ciemos, nebija satraukti izklaidēt draugu akciju ar pasakām un pasakām, kuras mazā Astrīda labprāt uztvēra.
Kā vēlāk stāstīja Lindgrēna, viņa savās grāmatās vēlāk izmantojusi daudzus jokus no bērnības.
Bērni darbu saimniecībā uzskatīja par piedzīvojumu, un, kad kaut kur bija braucieni, priekam nebija nekādu ierobežojumu. Bet Lindgrēna piedzīvoja īstu šoku, kad pirmo reizi paņēma grāmatu ar pasakām. Viņa pārstāvēja brīnišķīgo pasauli, kas viņai tika atklāta grāmatās. Tas bija kā brīnums, un drīz viņa pati sāka rakstīt dažādus stāstus.
Rakstīšanas ceļa sākums
24 gadu vecumā Astrīda apprecas un ir pilnībā uzticīga ģimenei. Tajā pašā laikā viņa veic sekretāres uzdevumus un raksta īsus stāstus ģimenes žurnālam.
Reiz, kad viņas mazā meita Karīna saslima, Astrīda sāka stāstīt stāstu par meiteni. Karīna nekavējoties lūdza pastāstīt stāstu par sparīgo Longstocking - tas ir, viņa pati nāca klajā ar šo vārdu. Un mana māte sāka komponēt un stāstīt stāstus par meiteni, uz kuru neattiecas nekādas konvencijas un pieaugušo noteikumi.
Man jāsaka, ka tajā laikā Lindgrēna aktīvi virzīja ideju par izglītību, kurā ņemta vērā bērnu psiholoģija.
Viņa sacerēja arvien vairāk stāstus par sarkanmataino brīvību mīlošo meiteni, līdz tie veidojās grāmatā ar pašas Astridas ilustrācijām. Viņa nodeva šo grāmatu izdevniecībai drukāšanai, bet manuskripts netika pieņemts. Tomēr tajā laikā Lindgrēna jau saprata, ka ir atradusi savu aicinājumu: rakstīt bērnu grāmatas.
Pēc tam parādījās stāsts par detektīvu Kallu Blumkvistu, par kuru viņa saņēma ievērojamu literāro balvu. Kopumā bija trīs stāsti par Kallu, un mazos lasītājus tos aizrautīgi uztvēra visi.
Tad sekoja dramatiskais zēna stāsts “Myo, my Myo!”, Kurā Lindgrēna izvirzīja jautājumu par pamestiem bērniem.
Un, visbeidzot, pasaulslavenais stāsts par Karlsonu un kazlēnu, iespējams, ir slavenākais zviedru rakstnieka stāsts.
