Bieži vien tāpēc, ka rakstnieki savdabīgi interpretē viņu profesionālās darbības iezīmes, rodas daudz smieklīgu, kļūdainu ideju par šāda veida radošuma būtību. Jo īpaši no dažiem literārā amata pārstāvjiem var viegli dzirdēt, ka, viņuprāt, grāmatu rakstīšana ir vienkārša lieta. Pietiek, kā viņi apgalvo, sākt rakstīt, un viņiem ir tikai priekšstats par to, kurā virzienā zemes gabalam jāattīstās, un viss pārējais ir mūzas un iedvesmas jautājums. Bet vai tas tiešām ir tik vienkārši?
Par laimi, papildus lielajam savtīgo autoru skaitam, kuri cenšas ne tikai ņemt vērā veiksmes noslēpumus, kurus viņiem izdevās aizvest līdz kapam, bet arī vadīt sekotājus uz pareizā ceļa, ir arī tādi, kuri labprāt piekrīt vissvarīgākajiem, pamatprincipiem, veidojot sarežģītu mākslas sistēmu, kuru parasti pieņem atšķirt kā mākslas darbu. Mācību grāmatas, grāmatas viņu autorībai, neskaitāmi raksti un nodarbības ir viegli atrodamas plašajos interneta plašumos. Tomēr tie, kas negodīgi nopelna naudu, maldinot iesācēju autorus, sniedzot pilnīgi bezjēdzīgus un bieži pat kaitīgus padomus no sērijas “Kā uzrakstīt bestselleru”, joprojām bauda daudz lielāku popularitāti un cieņu. Viss, sākot no fakta, ka cilvēkam patīk maldīties, vienmēr cenšas apiet grūtības un rast vieglu un vienkāršu atbildi uz sarežģītu jautājumu. Tā, piemēram, dažreiz veiksmīgi autori iesaka, rakstot grāmatu, neizmantot īpašus noteikumus, bet gan savas jūtas. Dažreiz sanāk, ka no pilnīgi prātīga cilvēka, kurš ir pārdevis vairāk nekā vienu grāmatu, lūpām var dzirdēt padomu neizdomāt plānu, nerakstīt anotāciju, nemēģināt noformulēt katra varoņa aizkulišu stāstu, bet vienkārši sēdēt rakstīt, paļaujoties tikai uz savas iztēles spēku. Šāda pieeja radošumam var būt noderīga tikai konsultantam, bet ne visiem, kas nolemj izmantot šo padomu, jo tas ir labākais veids, kā nogalināt autoru sevī un neatgriezeniski bloķēt ceļu uz literāro pasauli.
Autora darbs, kā var spriest no izcilu rakstnieku vārdiem, teicieniem un biogrāfijas fragmentiem, prasa ne mazākus ieguldījumus nekā jebkura cita darbība vai drīzāk daudz vairāk. Piemēram, bēdīgi slavenais Stefans Kings pirms savu darbu publicēšanas sāka rakstīt tik daudz darbu, ka vairs nebija atlicis vietas lapiņām ar atteikumiem, kuras viņš karājās uz nagu. Dabiski, ka ar to nepietiktu, ja uzrakstītu vairākus darbus un būtu apbēdināts, uz visiem laikiem nolaižot rokas. Pats autors šo gadījumu norāda savā biogrāfijā. Bet ikvienam iesācēju rakstītājam no šīs pieredzes vajadzētu mācīties nodarbības pašam. Galu galā, pat pirms Stefans Kings kļuva slavens ar savu daiļradi, viņam izdevās uzrakstīt tik daudz, cik dažreiz negodīgi autori, ko apžēloja nejaušu panākumu spožums, nemēģiniet. Protams, var iedomāties, ka tik talantīgs cilvēks pastāvīgi atrodas iedvesmas stāvoklī. Bet šādu pieņēmumu var izteikt tikai tas, kurš nav pazīstams ar nosacījumiem, kādos minētajam autoram bija jāstrādā savas karjeras sākumā.
Tāpēc ir jāzina un jāsaprot, kā tiek organizēts jebkurš darbs un ko no šīm zināšanām var iemācīties. Un tas nav tik grūti, kā varētu šķist.
Darba mugurkauls, kā likums, vienmēr ir ideja. Ideja jeb vēstījums, ko autors vēlas nodot lasītājam, veido sižetu, un sižets ietekmē rakstzīmēm, rakstzīmēm. Bet pagaidām pakavēsimies zemes gabalā un atstājam pārējo bez uzraudzības, jo, izskaidrojot visus šo jēdzienu smalkumus - idejas, sižetu un varoņus -, var salikt veselu grāmatu. Tā ir literārā darba sarežģītība, mācoties arvien vairāk un vairāk, tu iegremdējies tajā, it kā bezdibenī, bet joprojām nav atrasts neviens, kurš nokļūtu apakšā.
Un sižets raksturo - loģiku. Kā teikts, viss ir vienkārši. Bet šeit ir jautājums, kas situāciju nedaudz noskaidros: kāpēc lineārais gabals ir tik populārs? Kāpēc autori tik bieži izmanto šo konkrēto stāstīšanas metodi, neraugoties uz to, ka ir labi darbi, kas tiek atcerēti un izcelti tieši tāpēc, ka ir ārkārtējs stils, kas izpaužas kā nesakarīga darba atvēršana patvaļīgā, šķiet, secībā? Un tas viss tāpēc, ka cilvēka apziņa nespēj uztvert pasauli savādāk, kā vienīgi nodibinot cēloņu un seku attiecības. Faktiski loģika tiek saglabāta pat darbos ar nelineāru sižetu, taču tā netiek atklāta uzreiz un ne parastajā veidā, bet izmantojot nestandarta stāstījumu. Ja mēs ejam tālāk diskusijās, mēs varam droši apgalvot, ka jebkurā darbā, ikvienā grāmatā, jebkurā filmā, stāstā, dzejolī ir sava loģika, ietvars, uz kura ir uzbūvēts pārējais mākslas projekts, neatkarīgi no tā, kurai radošuma sfērai tas pieder.
Faktiski tas palīdz noteikt iesācēju autora prioritātes. Par laimi, loģika nav tik amoriska, bezformīga iedvesmojoša talanta pseido-radoša definīcija, kuru daži rakstnieki slēpj aiz muguras, kad sirsnīgi sekotāji mēģina uzzināt viņu radošos noslēpumus. Loģika ir precīzi definēts, noformulēts priekšmets, kas dod iespēju to studēt un izmantot darbā. Tas ļauj no autora viedokļa noteikt literārā darba vissvarīgāko sastāvdaļu, proti, ideju. Citiem vārdiem sakot, solījums. Tas, ko autors cenšas nodot lasītājam. Ir nepieciešams rūpīgi pārdomāt un pēc iespējas precīzāk noformulēt, kāda ideja tiks izsekota katrā nodaļā no darba sākuma līdz beigām. Tad jums vajadzētu izvēlēties pareizo sižetu, kas būs vispilnīgākais, precīzākais un, pats galvenais, ir skaidrs, ka lasītājam ir atklāts autora domas. Tas izklausās pēc detaļu izvēles, bet, ja šajā skatījumā tiek zaudēts arī radošais princips, patiesībā tas tā nav, jo viss ir tieši pretēji. Patiešām, pirms autora uzdevums ir savienot tikai mehānisma detaļas, taču viņa rīcībā ir bezgalīgs skaits pašu detaļu un to savienošanas veidu. Ir tikai svarīgi atcerēties, ka nekādā gadījumā nevajadzētu atstāt novārtā loģisko komponentu.
Sākot no pirmā vārda līdz pēdējam teikumam, darbam noteikti jābūt caurvītam ar īpašu autora definētu nozīmi un jāpakļaujas viņa izvirzītajam mērķim. Un viss pārējais ir radošums, jo tik daudz ir atstāts autora ziņā, ka jūs neiedziļināsities tikai loģikā.
Literatūrā ir daudz noteikumu, kurus var, un dažreiz tie ir jāievēro, taču jūs nekad nevarat būt pretrunā ar loģiku. Galu galā var strīdēties par to, vai mājai jābūt izgatavotai no ķieģeļiem, koka, akmens, apaļas, kvadrātveida, vienstāva vai vairākiem stāviem, taču nav iespējams piekrist apgalvojumam, ka pietiek ar nejaušu materiālu izmest vienā vietā, uz kuras ēka tiks uzcelta pats. Tāpēc loģika ir rakstnieka labākais draugs.
