Bībele ir lieliska grāmata, kas veido vairāku pasaules reliģiju - kristietības, jūdaisma, islāma - pamatus. Interesanti, ka termins "Bībele" grāmatas tekstos nerodas pat vienu reizi. Sākotnēji to sauca par Dieva Vārdu, Svētajiem Rakstiem vai vienkārši par Svētajiem Rakstiem.
Lietošanas instrukcija
1
Bībele pēc savas struktūras ir reliģisku, filozofisku un vēsturisku tekstu kolekcija, ko 1600 gadus ir rakstījuši dažādi cilvēki, dažādos laikos un dažādās valodās. Tiek uzskatīts, ka vecākie teksti ir datēti ar 1513. gadu pirms mūsu ēras. Kopumā Bībelē ir 77 grāmatas, taču to skaits dažādos izdevumos var būt atšķirīgs, jo ne visas no tām tiek atzītas par kanoniskām, t.i. svēta un iedvesmota. 11 grāmatas, kas atzītas par apokrifiskām, dažas reliģiskās konfesijas noraida un savos izdevumos neiekļauj Bībeli.
2
Bībele ir sadalīta 2 daļās - Vecā Derība un Jaunā Derība. Pirmā daļa ir Vecā Derība, ko sauc arī par pirmskristietības laikmeta svēto vēsturi, tajā ietilpst 50 grāmatas, no kurām 38 ir atzītas par kanoniskām. Tiek uzskatīts, ka Vecās Derības teksti tika rakstīti no 1513. līdz 443. gadam pirms mūsu ēras. cilvēki, no kuriem Dieva žēlastība ir nolaidusies. Vecās Derības grāmatas stāsta par pasaules radīšanu, par ebreju uzskatiem, par Dieva līdzdalību viņu dzīvē, par likumiem, ko cilvēkiem nodod caur pravieti Mozu Sinaja kalnā utt. Šīs Bībeles daļas svēti teksti ir rakstīti dažādās valodās un nosacīti ir sadalīti likumdošanas, vēsturiskajos, mācību un pravietiskajos.
3
Jauno Derību sauc arī par agrīnās kristietības sakrālo vēsturi. Tajā ietilpst 27 grāmatas, kas veido apmēram ceturto daļu no kopējā Bībeles apjoma. Visas Jaunās Derības grāmatas ir uzrakstītas sengrieķu valodā, un tās stāsta par Kristus dzīvi, mocekļa ciešanām un augšāmcelšanos, viņa mācībām, mācekļiem un viņu darbiem pēc Dieva Dēla pacelšanās. Tiek uzskatīts, ka Jaunā Derība, kas kļuva par kristietības pamatu, tika uzrakstīta 1. gadsimta laikā A.D.
4
Jaunā Derība ietver 4 kanoniskus evaņģēlijus. Tulkojumā no grieķu valodas “Evaņģēlijs” nozīmē “labas ziņas”, “labas ziņas”. Vēl nesen šo grāmatu autori bija evaņģēlisti Metjū, Marks, Lūks un Jānis. Pirmie trīs teksti saturiski ir līdzīgi. Ceturtkārt, Jāņa evaņģēlijs ļoti atšķiras no viņiem. Tiek pieņemts, ka Jānis, kurš to uzrakstīja vēlāk nekā citi, centās pastāstīt par notikumiem, kas iepriekš nebija pieminēti. Ir vairāki desmiti apokrifisku evaņģēliju, no kuriem katrs savā veidā interpretē Jēzus Kristus dzīves notikumus un sludināšanu. Šāda neatbilstība un interpretāciju pārpilnība noveda pie kanonisko tekstu piespiedu samazināšanas līdz minimumam. Viņi neievadījās Bībelē.
5
Līdz šim Evaņģēliju autorība tiek uzskatīta par nepierādītu. Metjū un Jānis ir Kristus mācekļi, bet Marks un Lūka ir apustuļu mācekļi. Evaņģēlisti nevarēja būt aprakstīto notikumu aculiecinieki, jo viņi dzīvoja 1. gadsimtā pirms mūsu ēras, un šo tekstu agrākie manuskripti ir no 2. līdz 3. gadsimtam. Iespējams, ka evaņģēlijs ir nezināmu cilvēku mutvārdu radīšanas pieraksts. Jebkurā gadījumā tagad daži priesteri labprātāk stāsta draudzes locekļiem, ka šo grāmatu autori nav zināmi.
6
Tātad: 1. Evaņģēlijs ir Bībeles sastāvdaļa, viena no grāmatām, kas tajā iekļauta.
2. Bībele tika rakstīta vairāk nekā pusotru tūkstošu gadu, sākot ar 15. gadsimtu pirms mūsu ēras. Evaņģēlijs datēts ar 1. gadsimtu A.D.
3. Bībelē ir aprakstīti daudzi cilvēku dzīves aspekti, sākot ar pasaules radīšanu.
Evaņģēlijs runā par Jēzus Kristus dzimšanu, zemes dzīvi, viņa augšāmcelšanos un augšāmcelšanos, baušļiem un likumiem, ko cilvēki viņiem atnesuši, vērojot, ka cilvēks sasniegs garīgo šķīstību, laimi savienībā ar Dievu un pestīšanu.
4. Evaņģēlijs ir uzrakstīts sengrieķu valodā, Bībeles teksti dažādās valodās.
5. Bībeles grāmatas cilvēki raksta pēc Dieva īpašās iedvesmas. Evaņģēlija autorība tiek attiecināta uz Mateja un Jāņa, Kristus mācekļiem, un Marka un Lūkas, apustuļu mācekļiem, lai gan mūsdienās to uzskata par nepierādītu.
