Notikumi, kas Ukrainā notiek kopš pagājušā gada novembra, izraisīja asu starptautisko attiecību saasinājumu. Šī valsts ir kļuvusi ne tikai par nikna iekšēja konflikta ainu, bet arī par spēcīgu ģeopolitisko dalībnieku - Krievijas, ASV un ES - cīņas objektu. Dažiem cilvēkiem, īpaši slikti pieredzējušiem politikā, kurus ir sagrauzusi sagrozīta informācija, ir grūti saprast: kas vispār notika Ukrainā?
Lietošanas instrukcija
1
Pirmkārt, jums ir jāveic ekskursija vēsturē. Ukraina kļuva neatkarīga 1991. gada decembrī pēc PSRS sabrukuma. Viņai bija visas iespējas izveidot pietiekami attīstītu un plaukstošu valsti.
2
Diemžēl viss notika savādāk. Ukrainai no PSRS nodotie īpašumi tika vai nu nozagti, vai nonākuši pie dažiem "izredzētajiem". Ukrainas ārpolitikā arvien lielāku lomu spēlē neslēpta rusofobija. Īpaši tas pastiprinājās pēc dedzīgā rietumnieka V. Juščenko prezidenta vēlēšanām, kurš atklāti pasludināja Ukrainas iestāšanās NATO gaitu. Sākās mūsu kopējās vēstures pārrakstīšana, UPA (Ukrainas nemiernieku armijas) vadītāju un ierindas locekļu paaugstināšana, kuri sadarbojās ar nacistu iebrucējiem.
3
Viktora Janukoviča ievēlēšana par Ukrainas prezidentu 2010. gadā nemainīja šo tendenci. Turklāt Rietumu izlūkošanas aģentūru (galvenokārt Amerikas Savienoto Valstu) graujošās aktivitātes Ukrainā tikai pastiprinājās. Ar Rietumu naudas un instruktoru palīdzību radās daudz profašistiska rakstura atklāti ekstrēmistu organizāciju, piemēram, “Labais sektors”. Korupcija, tiesībsargājošo institūciju patvaļa, neslēptā liekulība par varu - tas viss izraisīja miljonu ukraiņu sašutuma palielināšanos, kurus turklāt turēja nebrīvē naivi sapņi, ka Rietumi viņiem palīdzēs atrisināt visas problēmas, pietika ar to, lai parakstītu asociāciju ar ES. Tāpēc Janukoviča atteikums parakstīt šo asociāciju 2013. gada beigās kalpoja par iemeslu nemieriem Kijevā.
4
Rietumvalstis atklāti kūdīja protestētājus uz nemieriem, un Viktors Janukovičs un viņa svīta draudēja ar bargām sankcijām, ja pret nemierniekiem tiks izmantots spēks. Rezultātā notika asiņaini nemieri, kuros visaktīvākā loma bija labējam sektoram. Janukovičs bija spiests bēgt, pie varas nāca pro-Rietumu valdība, kuras sastāvā bija daudzi dedzīgi nacionālisti. Šo notikumu dabiskas sekas bija Krimas aiziešana, kas vēlējās atgriezties Krievijas jurisdikcijā, kā arī daudzu Ukrainas krievvalodīgo iedzīvotāju prasības pēc valsts federalizācijas un krievu valodas statusa. Jaunās Kijevas varas iestādes uz šīm prasībām reaģēja ar brutālām represijām. Ukrainas Luganskas un Doņeckas apgabalu teritorijā sākās īsts pilsoņu karš, kas turpinās līdz mūsdienām.
