Marksisms ir politiskās, ekonomiskās un filozofiskās doktrīnas nosaukums, kuras pamatā ir Visuma materiālisma teorija. Šīs mācības nosaukums ir tās dibinātājs, vācu filozofs Kārlis Markss. Kopā ar savu līdzīgi domājošo ekonomistu Frīdrihu Engelsu Markss izstrādāja materiālisma izpratni par vēsturi, ekonomiku un komunisma doktrīnu. Marksisms bija vienīgā filozofijas nozare, kas tika atzīta Padomju Savienībā.
Lietošanas instrukcija
1
Marksisms radās XIX gadsimta 40. gados, kad visattīstītākajās Eiropas valstīs starp buržuāziju un proletariātu notika asa cīņa. Strādnieku sacelšanās plūda visā Eiropā. Tad ļoti daudzus uztrauca klašu attiecību problēma. Bija visdažādākās slepenās biedrības, kuru biedri centās izlemt, kā varētu nodibināt sociālo taisnīgumu. Vienu no šīm organizācijām - “Komunistu biedrību” - Londonā izveidoja vācu imigranti. 1847. gadā tam pievienojās Kārlis Markss un Frīdrihs Engels. Gadu vēlāk tika publicēts viens no jaunās filozofijas, Komunistiskās partijas manifesta, pamatdarbiem.
2
Kopumā šajā dokumentā bija ietverta programma pārejai no kapitālisma uz sociālismu. Komunistiskajā manifestā tika runāts par kapitālisma nenovēršamo nāvi. Programmā bija desmit punkti - zemes īpašuma atsavināšana, progresīvs nodoklis, mantojuma tiesību atcelšana, nemiernieku īpašuma konfiskācija, transporta centralizācija utt.
3
Jauna filozofiska kustība neradās no nulles. Par to, no kurienes tas radies, vācu domātāju sekotājs V.I. Ļeņins savā darbā "Trīs marksisma avoti un trīs komponenti" stāstīja. Kā avotus viņš norāda klasisko vācu filozofiju, angļu politisko ekonomiju un franču utopisko sociālismu. Kā komponentus viņš norāda materiālisma filozofiju, politisko ekonomiju un zinātniskā komunisma teoriju.
4
Katrai filozofiskajai sistēmai vajadzētu būt atšķirīgai no iepriekšējām. Marksistu teorijā jaunais bija materiālisma izpratne par visiem dabiskajiem un sociālajiem procesiem, ideja par cilvēku sabiedrību kā vienotu organismu, kura ietvaros notiek pastāvīga cīņa starp produktīvajiem spēkiem un ražošanas attiecībām. Sociālās attīstības teorijas pamatā ir pretruna starp šiem diviem komponentiem. Īpašuma formas, kas pieņemtas noteiktā sabiedrībā, nosaka visus pārējos viņa dzīves aspektus - dalījumu klasēs, politiku, valsts struktūru un tiesības, morāles principus un daudz ko citu. Pretrunu uzkrāšanās un saasināšanās starp tiem, kas rada bagātību, un tiem, kas tos izmanto, izraisa revolūciju.
5
Marksistu ekonomikas pamatprincips ir pievienotās vērtības teorija. To teica Marksa un Engelsa priekšteči. Pēc Marksa teiktā, pārpalikuma vērtība nerodas ne no preču aprites, ne no piemaksām par pārdošanu. Tas rodas tikai no darbaspējas vērtības, kuru kapitālists atrod darba tirgū. Vācu domātāju priekšgājēji pārmērīgo vērtību definēja kā nomu vai peļņu. Turklāt darbaspēks nebūt nav prece visos sociālekonomiskajos veidojumos, bet tikai tad, kad tiek noteikta tā vērtība.
6
K. Marksa un F. Engelsa filozofiskie un politiskie uzskati tiek atspoguļoti viņu pamatdarbos. Vissvarīgākais un apjomīgākais ir Kapitāls, kas kļuvis par rokasgrāmatu daudzu kreiso sociāli ekonomisko kustību pārstāvjiem. Marksisms, kas bija pretrunā ar vairuma Eiropas sabiedrības oficiālo ideoloģiju, atrada daudz piekritēju. Šai teorijai bija daudz sekotāju gan politikā, gan zinātnē. Krievijā šī tendence parādījās lielā mērā pateicoties G. V. Plekhanovam, kurš tulkoja Capital. Marksa uzticīgie sekotāji bija boļševiki. Padomju Savienībā marksisms bija valsts ideoloģija.
7
Daži marksisma teorijas noteikumi ir saglabājuši savu aktualitāti tagad. Tomēr tas izraisa pastāvīgas debates vēsturnieku un politologu starpā. Daži uzskata, ka dažos PSRS un citu sociālistiskās nometnes valstu pastāvēšanas periodos šī mācība tika sagrozīta. Citi uzskata, ka tas pats par sevi ir nožēlojams, un mēģinājums to īstenot praksē noveda pie miljoniem cilvēku veltīgas nāves.
