Kristīgajā tradīcijā ir vairāki sakramenti, kuru laikā Tas Kungs sūta personai dievišķo žēlastību. Svēto sakramentu skaits trijās kristietības jomās ir atšķirīgs. Svaidīšana ir viens no septiņiem pareizticīgo priesteriem. Katoļu un protestantu baznīcās attieksme pret svaidīšanu nedaudz atšķiras no pareizticīgo tradīcijām.
Svaidīšana ir noteiktu cilvēka ķermeņa daļu svaidīšana ar svēto pasauli. Pareizticīgo tradīcijās svaidīšana tiek veikta vienlaikus ar kristībām, kad priesteris ar vārdiem “Svētā Gara dāvanas zīmogs” liek svēto pasauli uz pieres, plakstiņiem, ausīm, krūtīm, rokām, kājām un mutes. Saskaņā ar pareizticīgo doktrīnu šajā sakramentā dievišķā žēlastība nāk uz cilvēku, kas palīdz kristītajiem pilnveidot sevi garīgajā dzīvē. Šis sakraments tiek izpildīts visiem, kas sāk svētas kristības. Svaidīšanas veicējs var būt jebkurš priesteris, kurš neatrodas kalpošanas aizliegumā.
Katoļu vidū svaidījumu sauc par apstiprinājumu. Sakramenta praktiskā puse izceļas ar to, ka to veic bīskaps (tikai retos gadījumos priesteri var svaidīt) un tikai pāri cilvēkiem, kuri ir sasnieguši noteiktu vecumu (parasti 13 gadus veci un vecāki). Tikai piere ir svaidīta. Apstiprinājumā cilvēks saņem arī žēlastību, kas padara katoļu Kristu par karavīru.
Protestantu tradīcijā svaidīšanas kā sakramenta jēdziens nepastāv. Tas nav nekas vairāk kā dievbijīga paraža, kas nozīmē apzinātu ticības atzīšanos. Saskaņā ar protestantu mācībām cilvēkam jāsāk svaidīt jau pieaugušā vecumā. Kopš tā brīža protestants var sevi uzskatīt par pilntiesīgu Baznīcas locekli.
