Daudzi cilvēki domā, vai Kristus labprātīgi pieņēma nāvi, vai arī Dievs Tēvs viņu sūtīja. Bieži tiek pieņemts, ka tieši Tēvs ir tas, kurš sūtīja Kristu. Tajā pašā laikā pašā Evaņģēlijā ir Ģetzemanes lūgšanu sižets, kurā Kristus lūdz Dievu Tēvu, lai ciešanu kauss tiktu nodots Glābējam. Tomēr pareizticīgo baznīca citādi atbild uz uzdoto jautājumu.
![Image Image](https://images.culturehatti.com/img/kultura-i-obshestvo/84/dobrovolno-li-iisus-hristos-poshel-na-smert.jpg)
Pareizticīgajā kristietībā uz uzdoto jautājumu tiek sniegta skaidra atbilde. Kristus brīvprātīgi pieņem ciešanas cilvēces glābšanai. Dogmā pastāv Trīsvienības mūžīgās padomes jēdziens. Tas ietver ne tikai padomus par cilvēka radīšanu, bet arī Trīsvienības Dieva sākotnējo vēstījumu par cilvēka krišanu un nepieciešamību izglābt pēdējo caur nāvi pie Svētās Trīsvienības otrās personas krusta.
Evaņģēlijā Kristus tieši saka, ka viņš savu dzīvību atdod labprātīgi: “Neviens manu dzīvību neatņem no manis, bet es pats to atdodu” (Jāņa 10, 18). Šie raksti skaidri norāda, ka pret Tēva Dievu nebija nekādu piespiežu attiecībā uz Pestītāja upuri pie krusta. Kā minēts iepriekš, šo cilvēka glābšanas veidu sākotnēji nodrošināja Mūžīgā padome.
Runājot par lūgšanu Ģetzemanes dārzā, ir vērts izskaidrot sekojošo. Kristū bija divas dievišķās un cilvēciskās dabas. Kristus kā cilvēks dabiski baidījās no nāves. Tāpēc lūgšana jāsaprot kā cilvēka rīcība. Turklāt pašai cilvēcei Kristus nāve bija nedabiska arī tādā nozīmē, ka uz tā nebija grēka (grēka sekas ir nāve). Tomēr Glābējs labprātīgi pieņem miesas nāvi, pielīdzinot sevi visiem cilvēkiem (izņemot grēku).
Ir arī vērts runāt par divām Kristū gribām (cilvēcisko un dievišķo). Konkrētā vietā runā tieši par cilvēka gribu Kristū. Ir arī vērts atzīmēt, ka pašā Pestītājā cilvēka griba nebija pretrunā ar dievišķo gribu, bet bija sinerģiska ar dievišķo gribu.
Vēl viens Bībeles fragments, kas norāda uz Kristus brīvprātīgu nāvi, ir pravietisks fragments no pravieša Jesajas grāmatas, kurā teikts: "Kam es sūtīšu un kurš brauks pēc mums? Tad es atbildēju, ka es esmu! Nosūtiet mani!" (6. nodaļa, 8. pants). Tomēr šī vieta ir netiešs Kristus brīvprātīgās nāves apstiprinājums (pretstatā Jāņa evaņģēlija fragmentam).
Tādējādi Kristus nāve bija brīvprātīga. Dievs Tēvs nepiespieda Kristu to darīt.
Vēl viens jautājums: kam tika upurēts krusts? Pareizticīgajā teoloģijā vis dogmatiski pareizākais viedoklis ir tāds, ka upuris tika veikts visai Svētajai Trīsvienībai.