Vai mīlestība ir dāvana? Bet ko mums ar to darīt - pieņemt vai noraidīt? Filma “Uz brīnumu” / “Uz brīnumu” (ASV, 2012, režisors Terrence Malik) katram no mums piedāvā grūtu izvēli.
Mēs redzam varoņus, vienkāršus cilvēkus, kuri dzīves gaitā lēnām kuģo, bet tiecas pēc savas mazās laimes. Marina (Olga Kurylenko), trausla meitene, kas sapņo par spēcīgu sajūtu, satiekas ar sava jaunā vīrieša Neila (Ben Affleck) vienaldzību. Viņš ir auksts un nevar izteikt savu attieksmi pret Marinu. Viņas mīlestība ir kā roze, tikpat skaista, bet izgaist bez saules. Varone meklē siltumu un uzmanību, iekrītot cita cilvēka rokās. Bet mēs redzam sāpes viņas acīs un jūtam pārdzīvojumus. Viņas kaislīgā sievišķīgā būtība paliek neatrisināta. Neils sāk iepazīstināt Džeinu (Rasela Makadāma), bet nespēj padarīt viņu laimīgu.
Liekas, ka liktenis pārbauda varoņus ar spēku, pēc tam spiežot, pēc tam atvienojot. Kopā ar viņiem mēs esam ieradušies sarežģītā attiecību juceklī. Dažreiz šķiet, ka Marina un Nīla ir viena, un tad mēs ekrānā redzam mierīgas debesis, zaļus kokus, tik tuvu dzirdam viņu čaukstēšanu. Liekas, ka viņi mums čukst par harmoniju. Kad varoņi ir noraizējušies, parādās stiprs vējš, kas asarām atstāj kokus, un aizraujoša ūdens straume. Viņš pēkšņi krīt uz mums. Priecīgi vasaras kadri dod ceļu drēgnajam kritienam. Tātad attiecībās notiek kāpumi un kritumi - pati daba mums par to stāsta.
Sajūtas starp varoņiem ir klusums, dažreiz priecīgas, reizēm traģiskas. Tikai īsas, vējā izmestas frāzes, skatiens acīs un viegli pieskārieni - viss ir jēgas pilns. Mēs atrodamies pasaulē, kurā Marinas un Nīlas noskaņa smalki mirdz. Kamera rada intīmu telpu, gludi sekojot tām, tuvības laikā izpētot viņu ķermeņa līkumus. Mīlestība ekrānā ir atdzimusi skaistā un spēcīgā mūzikā, un mēs nevaram noraut acis no tā.
"Vai jūs domājat, ka jūsu mīlestība ir izbalējusi? Varbūt tā ir kļuvusi par kaut ko vairāk?" Filma mums jautā. Varoņi meklē atbildi uz šo jautājumu, bet tos nevar atrast. Filma “Līdz brīnumam” ir diskusija par mūžīgo. Mīlestība ir dievišķais sākums kas guļ katrā no mums, un mēs tik ļoti vēlamies to pamodināt, justies kā ar brīnumu kā dvēsele, tā ķermenis.
