Erich Fromm ir neo-Freudianism pārstāvis. Savos darbos viņš koncentrējas uz sociālajiem faktoriem, kas ietekmē gan raksturu, gan cilvēka dzīvi. Viena no galvenajām idejām bija ideja, ka cilvēkam ar mīlestību ir jābūt saistītam ar cilvēku.
Ērihs Fromms ir psihoanalītiķis, humānistiskās psihoanalīzes jēdziena autors, neo-Freudianisma pamatlicējs. Visu savu dzīvi viņš veltīja zemapziņas un cilvēka esamības pretrunu izpētei pasaulē.
Biogrāfija
Erich Fromm dzimis Vācijā ebreju ģimenē 1900. gadā. Viņa tētim piederēja vīna veikals, bet māte bija rabīna meita, kurš emigrēja no Poznaņas. Gandrīz visu savu bērnību pavadīja Frankfurtē. Viņš apmeklēja valsts bērnu skolu, kur uzsvars tika likts ne tikai uz vispārizglītojošā cikla priekšmetiem, bet arī uz ticības apliecībām un reliģiskajām tradīcijām. 1918. gadā Ērihs iestājās Geldbergas universitātē, kur iedziļinājās filozofijas, psiholoģijas un socioloģijas pasaulē. 1922. gadā viņš aizstāvēja doktora disertāciju. Berlīnes Psihoanalītiskajā institūtā tika pabeigta apmācība pēc profesijas.
Kad izglītības gadi ir pagājuši, Fromms atver pats savu privāto praksi. Viņš turpināja studēt viņu nākamos 5 gadus. Aktīva mijiedarbība ar klientiem kalpoja par pamatu, lai pārdomātu attiecības starp bioloģiskajām un sociālajām cilvēka psihes veidošanās procesā.
Kad Hitlers nāca pie varas 1933. gadā, Ērihs pārcēlās uz dzīvi Ženēvā un vēlāk uz Ņujorku. Tur viņš sāk nodarboties ar mācīšanu. Svarīgi notikumi dzīvē:
- 1938. gadā sāk publicēt savus daudzos darbus angļu valodā, nevis vācu valodā.
- 1943. gads piedalās Vašingtonas Psihiatrijas skolas veidošanā.
- 1950. gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Meksikā, pētīja sabiedriski nozīmīgus projektus, publicēja grāmatu Healthy Society.
- 1968. gads piedzīvo savu pirmo sirdslēkmi.
Ērihs Fromms nomira savās mājās Šveicē 1980. gadā.
Personīgā dzīve
Daudzu zinātnisko darbu autoram bija trīs sievas:
- Frīda Reihmane. Psihoanalītiķis, kurš kļuva pazīstams kā efektīvs darbs ar šizofrēnijas līdzekļiem. Ģimenes saites tika iznīcinātas 1933. gadā, bet draudzība saglabājās daudzus gadus.
- Henny Gurland Viņas veselības problēmas kļuva par galveno iemeslu pārcelšanai uz Meksiku, kur viņa nomira 1952. gadā. Viņa sieva strādāja par fotožurnālistu un bija 10 gadus vecāka par zinātnieku. Iepazīšanās laikā viņai bija 17 gadus vecs dēls, kura liktenī Fromms aktīvi piedalījās.
- Annis Freeman. Amerikānis nāk no Alabamas. Viņa bija divus gadus jaunāka par vīru. Kopā ar viņu zinātnieks nodzīvoja 27 gadus līdz mūža beigām. Tieši viņa pamudināja viņu uzrakstīt grāmatu “Mīlestības māksla”, kurā apkopota mīlestības kulturoloģiskās idejas ar viņas tiešo pieredzi.
Sociologa karjera
Pētnieks sāka nodarboties ar psihiatriju un psiholoģiju, kad rietumos kļuva modē rakstīt par zināšanu noslēpumiem, parādībām. Visu mūžu viņš palika uzticīgs antropoloģiskajai tēmai. Tomēr nevienā no viņa darbiem sistemātiski netika demonstrēti antropoloģiski uzskati.
Hitlera nākšanu pie varas Vācijas iedzīvotāji uztvēra pozitīvi. Fromms secināja, ka lielākajai daļai cilvēku atbildība par savu likteni ir nepanesams apgrūtinājums, un, viņaprāt, šī iemesla dēļ cilvēki ir gatavi šķirties no brīvības.
Kad Ērihs Fromms kļūst par sociālās psiholoģijas katedras vadītāju, sākas aktīvi pētījumi par sociālo grupu neapzinātajiem motīviem. Pateicoties viņiem, tika secināts, ka masas ne tikai pretoties topošajam fašismam, bet arī atnesīs to pie varas.
To izraisīja bezdarbs, inflācija un citi sarežģīti apstākļi. Pēc sociologa domām, tas izraisīja vēlmi atteikties no privilēģijām, kuras piešķir brīvība. Grāmata “Escape from Freedom”, kas atklāja dažādas totalitārisma izpausmes, autorei atnesa slavu Amerikā un naidu Vācijā.
Freida teorijas pārdomāšana un attīstība bija impulss vienas no ietekmīgākajām humanitāro zinātņu jomu - neo-Freudianisma - veidošanai. Viņa uzsver pašaktualizācijas ideju. Pēc zinātnieka domām, katra cilvēka centienu vissvarīgākais auglis ir viņa personība.
Fromms uzsver bioloģisko motīvu uzsvaru uz sociālajiem faktoriem, līdzsvarojot šos divus jēdzienus. Savos darbos viņš paļaujas uz cilvēka atsvešināšanās no viņa būtības jēdzienu darba un dzīves procesā. Šajā gadījumā priekšmetu sāk izmantot kā instrumentu vai rīku, bet nevis kā mērķi.
