Kopš seniem laikiem īpaša uzmanība tiek pievērsta ellei - vietai, kur grēcinieki gaidīja mūžīgas mokas. Turklāt dažādām reliģijām un tautām bija savi mīti, kas vienā vai otrā veidā norādīja elles atrašanās vietu.
Elle senajos mītos
Gandrīz visos senajos mītos elle, kas ir neatņemama pēcdzemdību sastāvdaļa, atrodas cietumā. Turklāt tur varēja nokļūt tikai mirušie un izņēmuma gadījumā jebkurš dievs. Elles vārti vienmēr tika sargāti. Lielākajā daļā nāves dieva pazemes mītu ir upe, caur kuru tiek pārvadāts īpašs varonis - diriģents. Piemēram, senajā grieķu mitoloģijā nav skaidri nodalīta elle un paradīze kā tāda. Ir pazemes tumšā Tartarū valstība, kuru pārvalda Hadesa un kurā visi neizbēgami krīt pēc nāves. Senie grieķi uzskatīja, ka ieeja tajā atrodas kaut kur rietumos un pati nāve ir saistīta ar rietumiem. Hades pazemes valstībā plūda aizmirstības upe Leta. Senie grieķi piemin arī Stiksas upi, caur kuru diriģents Šarons pārveda mirušo ēnas. Skaidru robežu trūkums starp elli un paradīzi un vienas pazemes valstības pastāvēšana seno tautu skatījumā galvenokārt ir saistīta ar viņu domāšanas sinkretismu. Viņi sevi uztvēra kā dabu, kaut ko neatņemamu.
Reliģija un literatūra par elles atrašanās vietu
Kristiešu un musulmaņu reliģijas skaidri atšķir debesis un elli. Ella paliek arī pazeme, un debesis ir debesīs. Turklāt nav atsauces uz precīzu elles atrašanās vietu, bet gan norāde, ka tā atrodas pazemē.
Budisms runā par milzīgu elli skaitu un to īpašo struktūru, un to atrašanās vieta tiek uzskatīta par zemes zarnām zem Jambudvipa kontinenta.
Vairāku darbu autori pievēršas arī elles tēmai. Piemēram, Dante Alighieri savā “Dievišķajā komēdijā”, aprakstot deviņus elles apļus, raksta, ka elles atrašanās vieta ir milzīga piltuve, kas sasniedz zemes centru.
