Fakts, ka Izraēlai ir kodolieroči, ir strīdīgs. Šīs valsts varas iestādes neapstiprina un neatspēko kodolieroču glabāšanu. Tāpēc ar lielu varbūtības pakāpi tiek pieņemts, ka Izraēlai ir šādi ieroči, un tas ir sestais lielākais kaujas galviņu kodolenerģijas skaits pasaulē.
Izraēlas kodolprogramma
Izraēlas kodolprogrammas ieviešanas vēsture sākās 1952. gadā, izveidojot Izraēlas Atomenerģijas komisiju. 60. gadu sākumā valstī kā programmas izpildmehānismi sāka darboties divi kodolpētniecības centri. 1963. gadā ar Francijas palīdzību tika uzbūvēts vēsturisks smagā ūdeņraža reaktors, kas ļāva iegūt ieročiem paredzētu plutoniju 5–10 galviņu ražošanai gadā.
Izraēlas izlūkošanas aģentūras tiek turētas aizdomās par kodoldegvielas un kodolmateriālu slepenu iegādi un zādzībām visās pasaules kodolenerģijas lielvalstīs.
Izraēlai ir instrumenti tā piegādei visās trīs dabiskajās vidēs. Gaisa spēkos ir lidaparāti ar atombumbām un kodolraķetēm, raķetes ar monobloka atomu lādiņu. Izraēlas flote ar trim dīzeļelektriskām zemūdenēm ar kodolraķetēm.
Pēc dažiem avotiem, 2006. gadā Izraēlai bija līdz 200 kodolgalviņām, un to ražošana turpinās. Pēc citu domām, ka līdz 2004. gadam bija tikai 80 no tiem un pēc 2004. gada tie vairs netika ražoti. Pat ja otrajiem informācijas avotiem ir taisnība, Izraēla īsā laikā spēj divkāršot savu kaujas galvu skaitu.
Izraēla neveica savus kodolieroču testus. Tomēr 1979. gadā Klusā okeāna dienvidu daļā notika nejauši no satelīta atklāts kodolsprādziens. Un, kaut arī nav tiešu pierādījumu, zinātnei un pasaules sabiedrībai ir aizdomas par Izraēlu.
