Sociālisma pamatu celšana PSRS notika vairākos posmos. Lai iznīcinātu kapitālisma attiecību paliekas, proletāriešu valsts sāka ar uzņēmumu nacionalizāciju, pēc tam tā pārcēlās uz ražošanas industrializāciju un lauksaimniecības reformu. Kolektivizācijas process laukos pagājušā gadsimta 30. gados izraisīja fenomenu, ko sauca par “atsavināšanu”.
Kas ir dūres?
Kolektivizācija nodrošināja iepriekšējo ekonomisko attiecību radikālu sabrukumu lauksaimniecībā. Bija nepieciešams likvidēt novecojušo attiecību paliekas ciematā, bija nepieciešams arī papildināt valsts budžetu. Bez tā nebija iespējams veikt ātru un liela mēroga padomju zemes industrializāciju. Kolektivizācijas būtība bija pāreja no individuālās saimniecības uz kolhozu.
No iepriekšējās kapitālisma sistēmas valstī, kurā gāja cauri revolūcija un pilsoņu karš, tika saglabātas spēcīgas zemnieku saimniecības, kurās algotu strādnieku darbs tika izmantots samērā plaši. Kopš 19. gadsimta beigām Krievijā šādu saimniecību vadītājus sauc par dūrēm. Padomju valsts savām vietējām izpildinstitūcijām izvirzīja uzdevumu nežēlīgi izskaust kulakus, jo šī sociālā slāņa pastāvēšana neļāva pilnībā novērst ekspluatāciju.
Kulaki Padomju Savienībā tika pielīdzināti buržuāzijai, kas, kā daudzi zināja no politiskās rakstpratības kursa, padarīja savu bezgalīgo likteni, izmantojot nežēlīgu plēsonīgu ekspluatāciju darba masām. Kamēr kapitālisma attiecību centri palika laukos, par sociālisma uzvaru nevarēja būt runas. Tāds bija padomju ciematos izvērsto represiju ideoloģiskais pamats.
