38 gadus vecais itāliešu dzīves gads, iesaukts Caravaggio, pagāja ļoti vardarbīgi - tas ietvēra tēva nāvi no mēra un badu ar nakts pavadīšanu Romas ielās, azartspēles, slepkavības un nāvessodu. Tad bēg uz Maltu, stāšanās slimnieku ordenī un izraidīšana no tās, jauna bēgšana, cīņa, kas sakropļoja viņa seju, cietumu un nāvi neskaidros apstākļos. Bet pasaules mākslas vēsturē viņš vispār nav pazīstams ar dzīves sacelšanos, bet gan ar savām spožajām audekliem, kuru skaits pēdējā laikā ir papildinājies gandrīz par simtu.
Itāļu vēsturnieki un mākslas zinātnieki izpētīja Simones Pēterzano darbnīcas arhīvus, no kuriem Karavadžo mācījās no 1584. līdz 1588. gadam. Zinātnieki bija pārliecināti, ka starp tiem vajadzētu būt dižā mākslinieka, kura pilnais vārds ir Mikelandželo Merisi da Caravaggio, studentu darbiem. Viņiem bija jāizskata vairāk nekā tūkstotis darbu, lai tos sadalītu vairākās grupās pēc stilistiskajām iezīmēm, un pēc tam digitalizētu un ievadītu datorā. Izmantojot datortehnoloģiju, itāļiem izdevās noteikt dažu skicju grafiku, seju un figūru līdzību ar vēlākām Caravaggio gleznām. Šādu studentu zīmējumu, kurus vēlāk izmantoja meistars, bija 83. Protams, tik liels mākslinieka jaunatklāto darbu arhīvs ir vērtīgs ne tikai vēsturniekiem un mākslas zinātniekiem. Eksperti jau ir provizoriski novērtējuši visu atrasto vērtību izsolē un izsaukuši gigantisku summu - aptuveni 700 miljonus eiro.
Šis nav pirmais šāds Karavadžo gleznu atklājums - lielā itāļa drudžainajā dzīvē bija daudz gleznu, kuru pēdas tika zaudētas. Salīdzinoši nesen, 2007. gadā, anglis Deniss Meisons pēc vairākām pārbaudēm noskaidroja, ka viņa nosauktais mākslinieka audekls, ko viņš ieguvis Sotheby's izsolē, patiesībā bija iepriekš nezināms Mikelandželo Merisi da Caravaggio darbs.
Lielais itālis tiek uzskatīts par jaunas tendences pamatlicēju 16. – 17. Gadsimta Eiropas glezniecībā, kuras īpatnība ir reālisms un kompozīcijas vienkāršība. Viņu pat sauc par reformatoru un nemiernieku pret savā laikā dominējošajām glezniecības jomām - manierismu un akadēmismu. Un pats Karavadžo viņa laikabiedri sauca par neapdomīgu snaiperu, tomēr priecājoties par dzīvi visās tās izpausmēs.
