Ēģiptes civilizācija ir viena no vecākajām pasaulē. Tās oriģinalitāte lielā mērā ir saistīta ar valsts ģeogrāfiskajām īpatnībām. Ēģipti burtiski izveidoja Nīla, atdzīvinot neauglīgo tuksnesi un pārvēršot to par ziedošu dārzu. Bet tuksnesis, tuvojoties zaļajiem krastiem, lika ēģiptiešiem pastāvīgi domāt par nāvi.
Mīts par Osirisu un Horusu
Apbedīšanas kults ir visas Ēģiptes kultūras pamatā. Ēģiptieši uzskatīja, ka zemes dzīve ir tikai īss brīdis pirms pārejas uz citu mūžīgo dzīvi. Mīts par Osirisu un Horusu kļuva par sava veida nāves idejas ilustrāciju.
Viņš stāsta, ka auglības dievs Osiris savulaik bijis labs un gudrs Ēģiptes valdnieks. Tieši viņš apmācīja savus cilvēkus kultivēt zemi un stādīt dārzus. Tomēr Osirisu nodevīgi nogalināja viņa brālis - ļaunais un skaudīgais Sets. Ozīra dēls, gaišais Hora piekūns, duelī pieveica Setu un pēc tam augšāmcēla savu tēvu, ļaujot viņam norīt aci. Bet Osiris, augšāmcēlies, nolēma neatgriezties uz zemes, kļūstot par mirušo valstības valdnieku.
Protams, mīti par Osirisu un Horusu nevajadzētu uztvert pārāk burtiski. Tas nav nekas cits kā mirstošās un augšāmcēlās dabas metafora, kuras jauno dzīvi dod zemē izmests grauds. Un Horuss, atjaunojot Osirisu dzīvē, iemieso dzīvībai labvēlīgu saules gaismu.
Šis mīts daudzējādā ziņā radīja ēģiptiešu idejas par pēcdzīvojumu. Kad faraons nomira un viņa vietu ieņēma cits, izskanēja tradicionālais noslēpums. Jaunais valdnieks tika pasludināts par dieva Horusa zemes iemiesojumu, bet mirušais tika apraudāts kā Osiris. Mirušais faraons vai dižciltīgais muižnieks tika balzamēts, uz krūtīm tika ievietots svēts amulets skarabeja vaboles formā. Beidzot viņi uzrakstīja burvestību, kas aicināja mirušā sirdi nesniegt liecības pret viņu Osirisa tiesā.
