Tāpat kā daudzas citas valstis, arī Krievija zināja daudzus karus. Daudzas reizes mūsu valstij ir nācies aizstāvēt savu teritoriju. Bet tikai divi kari ienāca Krievijas vēsturē ar nosaukumu Patriotisks.
Pirmais pasaules karš sākās 1812. gada 24. jūnijā. Bijušais revolucionārais ģenerālis Napoleons Bonaparts, kurš līdz tam laikam jau bija paspējis pasludināt sevi par imperatoru un iekarot pusi Eiropas, šķērsoja Krievijas impērijas robežu. Tāpat kā daudzos citos gadījumos, galvenais kara iemesls bija ekonomiskās pretrunas. Francijas imperators, kurš uzskatīja Lielbritāniju par galveno pretinieku, mēģināja izveidot šīs valsts kontinentālo blokādi. Tas Krievijai bija nerentabli, viņa darīja visu iespējamo, lai neitralizētu to. Napoleons neredzēja citu iespēju, kā likt Aleksandram I rīkoties Francijai ērtā veidā. Turklāt buržuāziskā Francija centās Eiropā izveidot jaunu kapitālisma kārtību, kas lielākoties palika feodāla.
Kara sākumā krievu armija atkāpās. Ilgu laiku bija vispārpieņemts, ka atkāpšanās iemesls bija Krievijas armijas vājums salīdzinājumā ar Napoleona armiju, kuru līdz tam laikam nodrošināja gandrīz visa Eiropa. Daudzi vēsturnieki uzskatīja, ka krievu armijas sadalīšana trīs daļās ir kļūdaina. Tagad ir pieņemts atšķirīgs viedoklis - Krievijas armija ir izpildījusi savu galveno uzdevumu un apturējusi ienaidnieka došanos uz galvaspilsētu, kas tajā laikā bija Sanktpēterburga. Pirmais posms ilga līdz 1812. gada novembrim un beidzās ar Borodino kauju un Maskavas padošanos.
Otrajā posmā krievu armija iekaroja visu, kas pirms tam bija jānodod. Zem krievu karaspēka sitieniem, kurus tajā brīdī pavēlēja M.I. Kutuzov, ienaidnieks bija spiests atkāpties pa viņa izpostīto teritoriju. Šis posms beidzās ar pilnīgu Krievijas armijas uzvaru, un nākamais periods bija kampaņa ārzemēs, kuras kulminācija bija Parīzes sagūstīšana un Napoleona krišana. Šī kara laikā izvērsās spēcīga partizānu kustība. Pirmā posma sākumā tika savākta ievērojama milicija. Tāpēc karu sauca par Tēvijas karu.
Otrais pasaules karš, kura nosaukumam tika pievienots epitets "Lielais", sākās 1941. gada 22. jūnijā. Iemesli bija ne tikai ekonomiski, bet arī politiski - divas totalitāras sistēmas sabruka ideoloģiski nesavienojamas. Vācijā pie varas nāca Nacionālsociālistu partija, kas galu galā ievilka valsti karā. Napoleona lauri Hitleram nedeva atpūtu, viņš gribēja pabeigt to, ko franču komandieris neizdarīja, un pat sāka karu jūnijā, bet divas dienas agrāk.
Šie divi kari daudzējādā ziņā ir ļoti līdzīgi. Arī Lielajā patriotiskajā sarkanajā armijā sākumā tā atkāpās no robežām uz Maskavu. Bet galvaspilsēta tika aizstāvēta, un no šī brīža situācija sāka mainīties. Pagrieziena punkts nāca pēc padomju karaspēka uzvaras Staļingradā, un to noteica Kurskas kauja. Tāpat kā 1812. gada Tēvijas kara laikā nacistu iebrucēju okupētajās teritorijās izvērsās spēcīga partizānu kustība. Pilsētās, kuras uz laiku pameta padomju karaspēks, darbojās daudzas slepenas organizācijas. Pretošanās bija ļoti spēcīga un patiesi populāra, kas ļāva izsaukt Tēvijas karu.
Lielais Tēvijas karš beidzās ar cīņu par Berlīni. Otrais pasaules karš, kurā piedalījās Lielais Tēvijas karš, turpinājās vēl trīs mēnešus un beidzās ar uzvaru pār Japānu.
