Cilvēka nāves noslēpumu aizrauj mistika. Šo cilvēku pārpratuma pakāpi var ietekmēt dažādas tautas māņticības. Apbedīšanas māņticības dēļ var saukt vecmāmiņu folkloru, kas pieder apbedīšanas tradīcijām.
Lielākā daļa bēru māņticību ir nonākuši pie mums kopš postrevolūcijas laikmeta Krievijas un tagad ir apņēmīgi iesakņojušies krievu tautas apziņā.
Visizplatītākā bēru māņticība ir tradīcija līdz četrdesmitajai dienai atstāt mirušajam maizi un ūdeni (degvīnu), lai mirušais varētu ēst un dzert. Ļoti izplatīta prakse ir spoguļu un televizora aizkari. Māņticības pirmsākumi meklējami padomju varas laikā. Dažreiz jūs varat redzēt, ka mājas vai dzīvokļa, kurā atrodas korpuss, durvis ir atvērtas. Tas nepieciešams, lai dvēselei būtu vieglāk iziet. Protams, kristīgajā tradīcijā šādus dvēseles jēdzienus nepieņem, ciktāl tas ir mazsvarīgi.
Ir arī māņticīgi uzvedības noteikumi pirms mirušā zārka. Piemēram, daži uzskata, ka istabas atstāšana mirušam cilvēkam ir nepieciešama tikai atpakaļgaitā. Pastāv tradīcija trīs reizes apiet zārku ar iedegtu sveci rokā, lai kliedētu negatīvo enerģiju. Visiem šiem noteikumiem nav jēgas kristīgā nozīmē.
Ir māņticīgas pazīmes, ka, ja zārks nav izgatavots pēc izmēra, tad pavisam drīz būs vēl viens miris cilvēks. Tāpēc līdz šim daži cilvēki, iespējams, pasūta daudz lielāku zārku.
Daži ievēro praksi zārkā ievietot monētas un pat cigaretes, lai dvēsele varētu iegādāties vietu paradīzē un smēķēt pa ceļam, ja cilvēks savas dzīves laikā smēķētu. Bet tajā pašā laikā māņticīgā tradīcija aizliedz apbedīt cilvēku ar ikonu.
Jāatzīmē, ka visām šīm māņticībām nav nekā kopīga ar kristīgo reliģiju.
