Mūsdienu pasaule lēnām, bet stabili seko integrācijas ceļam. Pat kultūras un nacionālās atšķirības nevar kavēt valstu apvienošanos, pamatojoties uz kopīgām ekonomiskām un politiskām darbībām. Viena no šādām asociācijām ir Eiropas Savienība, kuras dalība pastāvīgi paplašinās.
Eiropas Savienības darbības principi
1992. gadā Eiropas Savienība, kurā ietilpa valstis, kas agrāk bija Eiropas Ekonomikas kopienas locekles, tika likumīgi sastādīta un apzīmogota ar atbilstošo līgumu. Pakāpeniski tika izstrādāta standartizētu likumu sistēma, kas bija spēkā visās savienības valstīs. Šo valstu kopējais tirgus sāka intensīvi attīstīties, praksē tika ieviesta pilsoņu, kapitāla un preču brīva aprite.
Eiropas Savienība pieņem likumus, noteikumus un direktīvas iekšlietu un tieslietu administrēšanas jomā, kā arī izstrādā kopēju ekonomikas un tirdzniecības politiku visiem sabiedrības locekļiem.
Dažas ES valstis ir nolēmušas ieviest visiem vienotu valūtu, sauktu par “eiro”.
Eiropas Savienība ir pilntiesīgs starptautisko tiesību subjekts. Viņam ir tiesības slēgt starptautiska rakstura līgumus un piedalīties starptautiskās attiecībās. Eiropas Savienības dalībvalstu kopējā drošības stratēģija paredz īstenot šo valstu koordinētu un apstiprinātu ārpolitiku un uzturēt aizsardzības pasākumus. ES delegācija darbojas Apvienoto Nāciju Organizācijā.
Formāli Eiropas Savienība nav ne atsevišķa valsts, ne starptautiska organizācija. Vairākās darbības jomās atbildīgus lēmumus pieņem atsevišķas valstis, bieži jautājumu apspriešana notiek sarunu laikā starp savienības dalībvalstīm.
