Idejas par valsti, kuras pamatā ir taisnīguma un likuma pārākums, parādījās jau senatnē. Tā laikmeta filozofi un domātāji uzskatīja, ka vispareizākais dzīves organizēšanas veids sabiedrībā ir vienlīdzība gan parasto cilvēku, gan valdības pārstāvju likuma priekšā. Šīs Aristoteļa, Cicerona, Platona un Sokrata domas kļuva par pamatu likuma varas teorijas radīšanai.
Idejas par tiesiskumu tika nepārtraukti attīstītas, ievērojamu ieguldījumu to attīstībā deva filozofi un zinātnieki Džons Loks (1632-1704), Čārlzs Monteskjē (1689-1755), vēlāk Imanuels Kants (1724-1804), Georgs Hegels (1770-1831) un citi. Pirmā likuma varas radīšanas pieredze pieder Amerikai un Francijai, un tieši šajās valstīs 1789. gadā tika pieņemti cilvēktiesības un brīvības. Mūsdienu idejas par likuma varu ierosina vairākas raksturīgas iezīmes.
Likuma prioritāte pār valsti
Valsti var uzskatīt par likumīgu, ja varu tajā ierobežo likums un tā rīkojas indivīda interesēs, lai nodrošinātu pilsoņa tiesības un brīvības. Vienas personas tiesību robeža tiek šķērsota, ja ar viņa rīcību tiek pārkāptas citas personas tiesības. Likuma prioritāte pret valsti nozīmē arī to, ka tautai ir suverēnas un neatņemamas tiesības piedalīties valsts varas īstenošanā.
"Likums pāri visam"
Likums ir likuma izpausmes forma. Likuma valstī likumi ir balstīti uz juridiskiem principiem, un tie nesniedz sankcijas par patvaļu, vardarbību un diktatūru. Tikai augstākajai likumdošanas institūcijai ir tiesības mainīt likumu, un nolikumam nevajadzētu būt pretrunā ar likumu.
Konstitūcija un konstitucionālā tiesa
Cilvēktiesības un brīvības likuma valstī - visaugstākā vērtība. Šis noteikums būtu jāiekļauj valsts konstitūcijā vai kādā citā dokumentā. Tajā pašā laikā Satversmes tiesa nodrošina atbilstību Satversmes likumiem un darbojas kā sabiedrības stabilitātes garants.
Varas dalīšanas princips
Valsts varas dalīšana trīs neatkarīgās atzarās - likumdošanas, izpildvarā un tiesā. Šī pieeja ļauj izvairīties no valdības sviru koncentrēšanas vienās rokās, un izvairīšanās no despotisma un autoritārisma garantē indivīdu tiesību ievērošanu. Valdības nozares, savstarpēji relatīvi neatkarīgas, izveido savstarpēju kontroli.
