Jaunā Derība satur informāciju par Jēzus Kristus dzīvi, viņa mācībām un zemes lietām, no kurām daudzas var saukt par brīnumiem. Bībelē ir arī runāts par to, kā Mesija nomira, upurējot sevi cilvēces pestīšanas vārdā. Jēzus traģiskā nāve iezīmēja viņa zemes ceļojuma beigas, pēc kura Kristus gaidīja augšāmcelšanos un pacelšanos debesīs.
Jēzus spriedums
Ziņas par Kristus nāvi un tam sekojošo brīnumaino augšāmcelšanos tempļos skan gadu no gada, un daudzi to uztver kā kaut ko pazīstamu un parastu. Svinot Lieldienas, ne visi kristieši saprot, kādi traģiski notikumi bija aiz Pestītāja nāves. Lai saprastu, kādas mokas Kristus piedzīvoja ceļā uz Golgātu un pie paša krusta, atkal ir jāpievēršas Evaņģēlija tekstiem.
Pirms augšāmcelšanās pie krusta Kristus vairāk nekā trīs gadus sludināja cilvēkiem savu mācību. Dažas dienas pirms traģiskās nāves Jēzus ieradās Jeruzālemē, kur viņu satika cilvēki, kuri viņu uzskatīja par Dieva sūtni un pravieti, kurš ieradās, lai atvieglotu cilvēku rūgtu un bez prieka likteni.
Turpmāki notikumi notika lielo ebreju svētku priekšvakarā - Lieldienās, kas tika svinēti par godu Izraēlas cilvēku atbrīvošanai no Ēģiptes verdzības.
Kristus nodevējs Jūda nākamajā Glābēja tikšanās reizē ar mācekļiem deva skolotāju farizejiem un augstajiem priesteriem. Jēzus ienaidnieki viņu ar savām runām apsūdzēja sašutušos cilvēkus, aicināja viņu uz sacelšanos un sauca par Dieva Dēlu. Augsto priesteru tiesa atzina Kristu par vainīgu un nāves cienīgu. Tomēr nāvessods bija Romas prokurora Poncija Pilāta rīcībā. Viņi sūtīja Kristu pie viņa.
Pēc sarunas ar Jēzu Pilāts nolēma šo nemiernieku aptuveni sodīt un pēc tam atlaida viņu. Bet augstie priesteri uzstāja uz nāvessoda piespriešanu. Redzot, ka neko nevar izdarīt, un cilvēku satraukums palielinās, Pilāts tomēr pavēlēja Kristus krustā sišanu, pakļaujoties augsto priesteru gribai un turot viņus atbildīgus par nāvessodu.
