Cik pasaules valstu - tik daudz tradīciju. Katrai tautai ir savas paražas un vērtības. Pirmkārt, tas attiecas uz sēklu struktūru. Tatāri jau ilgu laiku veido savu ģimenes dzīvi saskaņā ar viņu reliģijas - islāma - likumiem. Līdz mūsdienām ticība neļauj tatāriem izšķīst citu tautu starpā, tā neļauj cilvēkiem graut morālās vērtības.
Musulmaņu un it īpaši tatāru vidū ģimene tiek ļoti novērtēta. Laulības tiek uzskatītas par dabisku dzemdību nepieciešamību. Tatāru starpā laulība ir jebkura cilvēka svēts pienākums. Un sievietes svētais pienākums ir būt labai sievai.
Kopš bērnības
Kopš bērnības meitenes tiek mudinātas, ka viņām it visā ir jāpakļaujas viņas vīram. Meitenes māca uzturēt māju tīru un sakoptu. Mazie tatāri pierod pakļauties vīriešiem no šūpuļa - sākumā viņi pakļaujas tēvam un brāļiem. Tāpēc turpmāka iesniegšana vīram neizraisa viņu protestu.
Kopš dzimšanas mazos tatārus ievēro vīrieši un vecākie ģimenes locekļi. Viņi zina, ka, dodoties prom no vīra ģimenes, viņi praktiski pārstāj būt savas ģimenes locekļi un pāriet pie cita.
Mazas meitenes ir spiestas strādāt ap māju, tīrīt, mazgāt, gatavot. Tas viss noderēs topošajai jaunajai sievai. Tajā pašā laikā viņi saprot, ka viņi nebūs sava vīra mājas saimniece, ja viņiem būs jādzīvo kopā ar viņa vecākiem. Tāpēc tatāri apprecas, pilnībā apzinoties, ka tas ir pareizi, tātad nepieciešams.
Kā bija iepriekš
Iepriekš ekonomiskie apsvērumi lielā mērā ietekmēja sievas izvēli. Iepriekš konkrētajam vīrietim ne tik daudz sievu izvēlējās kā līgavu ģimenē. Un ģimenei bija vajadzīgs darbinieks, kurš spēja dzemdēt veselīgus un stiprus bērnus.
Tatāru sievai vajadzētu būt vieglprātīgam raksturam, būt strādīgai un cienīt sava vīra vecākus. Meitenes tika izvēlētas sezonas darba laikā. Darba laikā meitenes tika uzraudzītas un novērtētas pēc viņu darba prasmēm.
Ja mājā parādījās vīramāte, tad vīramāte pārstāja neko darīt ap māju, jo to uzskatīja par viņas necienīgu. Meitasmātei vajadzēja piecelties no rīta pirms vīramātes. Ja vīramāte tomēr nodarbojās ar jebkuru biznesu, tad vīramāte tajā laikā nevarēja sēdēt.
Sievai vajadzēja būt 3-5 gadus jaunākai par vīru. Liela nozīme bija topošās sievas sociālajam statusam. Vīra un sievas ģimeņu sociālajam statusam vajadzēja būt vienādam.
Sievai vajadzēja būt tīras izcelsmes, tas ir, viņa nevarēja būt nelikumīga. Sievas uzvedībai pirms kāzām vajadzēja būt nevainojamai. Un meitene varēja sabojāt savu reputāciju ar papildu smaidu vai skatienu vīriešu virzienā.
Sievai vajadzēja būt jaunavai. Dažreiz atraitnes bija precējušās, retāk šķīrās. Šādām sievietēm joprojām bija jādzemdē bērni.
Liela uzmanība tika pievērsta potenciālās vīramātes veselībai. Viņai nevajadzēja būt hroniskai slimībai. Arī ģimenei nevajadzētu būt iedzimtām slimībām.
