Senā franku valsts pārcieta daudzus karus un postījumus, tomēr, pateicoties Kārļa Martela stratēģiskajai domāšanai, viņš ne tikai uzturēja sevi Eiropas kartē, bet arī nostiprināja savu politisko stāvokli.
Biogrāfija
Divdesmit septiņus gadus franki dzīvoja lielā Geristalska Pepina pakļautībā. Kopš suverēnā suverēna nāves ķēniņa pēcnācēji uzsāka internētas cīņas par tiesībām iegūt Merovingu vainagu. Kārlis Martels bija nelikumīgs dēls, un viņam nebija tiesību, par kurām cīnījās Pepina likumīgie dēli.
Kārlis tika turēts cietumā, kur konkurenti viņu nolika pēc valdnieka Pipina nāves, bet 716. gadā viņam izdevās aizbēgt. Apkopojis līdzīgi domājošus cilvēkus un domubiedrus vienā spēcīgā armijā, Kārlis uzsāka pacelšanos pie varas. Asiņainās cīņas nebija veltīgas, viņam izdevās sagrābt Galijas provinci Neustriju. Laika hronikas ziņo, ka Austrālija bija viņa pakļautībā, Kārlis to vadīja kā draudzes mēru.
Valdības darbs
720. gads ir svarīgs frankiem - Karls ir sekmīgi mēģinājis apvienot Galliju un izveidot valsti. Viņš pieņēma ienaidnieku izaicinājumu un uzvarēja kaujā Soissonos, pēc kura viņu sauca par “franku vadītāju”.
Tajās dienās valdīja varas vara, jebkura vienotā teritorija tika pakļauta reidiem un spēcīgāko izlaupīšanai. Kārlim bija jāparāda ievērojams gribasspēks un talants kā valstsvīram, lai aizsargātu ārējās robežas. Viņš turpināja stiprināt savu militāro spēku, sadalot zeme un baznīcas īpašumu karavīriem. Kārlis uz augstākajiem garīgajiem amatiem iecēla analfabētu un rupju cīnītāju arhibīskapus, kuri perfekti nēsāja zobenu un uzvarēja cīņā par zemi.
Labākie karotāji bija vācieši, kuri labprāt izmēģināja baznīcas drēbes uz dzelzs bruņām.
Šādu politiku neatbalstīja kristīgās baznīcas vadītāji, taču tieši šie Kārļa radikālie soļi varas stiprināšanai vēlāk glāba Eiropu no nāves.
Valsti apdraudēja musulmaņu iebrukums arābiem, kuru pakļautībā līdz tam laikam bija visa mūsdienu Spānijas teritorija. Okupējuši visas Gibraltāra zemes, mauri veica savus plēsonīgos reidus dziļi kristīgajā Eiropā, bagātinot un nesodīti apspiežot vienkāršos cilvēkus.
Galvenais Kārļa Martelu ienaidnieks bija arābs Abds al Rahmans. Zem zaļiem karogiem ar pravieša vārdu uz karstām lūpām musulmaņi iznīcināja visu, ko radīja kristieši. 732. gadā Bordo pilsēta tika nodedzināta. Tad hercogs Evdons pārkāpa lepnumu un vērsās pēc palīdzības pie Karla.
Tā notika slavenā Puatjē kaujas, kurā Kārļa Martella vadīto franku karaspēks uzvarēja un pieveica musulmaņu hordes.
Cīņas datums ir 732. gada oktobris, kad vairākas dienas, neapturot cilvēkus, kuri pieder divām nesavienojamām reliģijām, iznīcināja viens otru.
