Cilvēki vienmēr ir centušies attēlot apkārtējo realitāti. Sākot ar seno laiku alu gleznojumiem un beidzot ar mūsdienu gleznotāju abstrakcionismu, pasaules atspoguļošanas māksla ir nogājusi garu ceļu. Daudzos veidos to veicināja fotogrāfija.
Ir cilvēki, kas fotogrāfiju uzskata par īstu mākslu. Citi sliecas uzskatīt, ka tikai mākslinieka ota var atspoguļot ārējās pasaules skaistumu. Neskatoties uz to, fotogrāfija ieņem cienīgu vietu starp citiem vizuālajiem līdzekļiem.
Gaiša glezna tāda, kāda tā ir
Tiek uzskatīts, ka fotogrāfijas vecums ir tikai aptuveni divi vai trīs gadsimti. Faktiski daži optiskie efekti, kas kalpoja par pamatu šī virziena attīstībai, bija labi zināmi jau ilgi pirms kameru parādīšanās.
Desmitajā gadsimtā pirms mūsu ēras kāds noteikts arābu zinātnieks Al Ghazen no Basras atzīmēja, ka aptumšotās telpās uz baltajām sienām var parādīties apgriezts attēls. Ja paskatās caur šauru telts vai drapējuma caurumu, jūs pat varat novērot saules aptumsumu, nebaidoties no acīm.
Vēlāk krievu amatieru ķīmiķis Johanna Heinriha Šulzes vadībā 1725. gadā atklāja, ka daži sudraba sāļu šķīdumi saules ietekmē var mainīt krāsu. Nejauši sajaucot krītu ar slāpekļskābi, kurā bija nedaudz sudraba, viņš pamanīja, ka baltais maisījums kļūst tumšs, tiklīdz uz tā nokrīt gaisma.
Viņš nolēma veikt virkni eksperimentu, kad viņš uz pudeles ar sagatavotu šķīdumu ievietoja burtus un skaitļus. Izdrukas bija apzeltītas krīta. Eksperimenti būtībā bija tikai izklaide, un tikai 1818. gadā eksperimenti turpinājās. Bet tikai 1822. gadā noteiktu fotogrāfu Džozefs Nīps nofotografēja pirmo fotogrāfiju pasaulē. Viņš veica savu skatu no loga. To var uzskatīt par pilnvērtīgu fotoattēlu, jo attēls tika izstrādāts un fiksēts. Ekspozīcija ilga astoņas stundas, un par pamatu tika izvēlēta skārda plāksne, kas pārklāta ar plānu asfalta kārtu.
