Krievu ģenerāļu liktenis bija atšķirīgs. Tēvzemei veltītais karavadonis Lavrs Georgijevičs Kornilovs pēcnācēju atmiņā palika neskaidra personība. Šim iespaidam ir objektīvi iemesli.
Pasniedz un sargā
Kādu laiku atpakaļ bija populāra jautra dziesma par to, cik labi ir būt ģenerālim. Tomēr skaidras un nepārprotamas instrukcijas par to, kā sasniegt vispārēju rangu, vēl nav uzrakstītas. Krievijas ģenerāļa Lavra Georgijeviča Korņilova biogrāfija var kalpot kā vispārējs rīcības ceļvedis. Tika rakstītas filmas par šīs personas likteni vispār un īpaši par kalpošanu Tēvzemei, rakstītas grāmatas un disertācijas. Bērns dzimis 1870. gadā. Kazaku ģimene dzīvoja Semipalatinskas apgabala teritorijā, kas tagad attiecas uz Kazahstānu.
Saskaņā ar tolaik svētajām tradīcijām kazakiem bija jāvelta sava dzīve valsts robežu aizsardzībai. Plkst.13 Lavrušu vecāks atdeva kadetu korpusam, kas atradās Omskā. No šī brīža sākās spoža topošā komandiera karjera. Interesanti atzīmēt, ka, lai kļūtu par kadetu, bija jārunā franču valodā. Un kurš māca zēnam kazahu stepes svešvalodas? Pirmā akadēmiskā gada laikā kazaks no Semipalatinskas tekoši runāja franču valodā.
Pabeidzot studijas kadetu korpusā, Kornilovs iegūst tiesības izvēlēties piemērotu skolu izglītības turpināšanai. Armijā populārs bija romantisks teiciens: “Drosmīgi kavalērijā, viedie artilērijā, dzērāji jūrā un muļķi kājnieku pulkā”. Laurs izvēlējās Mihailovska artilērijas skolu un pārcēlās uz Sanktpēterburgu tālākām studijām. Pēc laikabiedru domām, nākotnes ģenerālis no kājniekiem parādīja ne tikai ievērojamas mācīšanās spējas, bet arī zināja, kā sazināties ar jebkuru cilvēku.
