Visiem cilvēkiem ir dzimtene un pilsonība. Reģistrējoties dzīvot nevar. Jūs nevarat mīlēt savu valsti un deklarēt to uz katra soļa. Bet jūs joprojām būsit pilsonis. Tomēr ir cilvēku kategorija, kas noliedz pilsonības piešķiršanu - kosmopolīti.
Teorētiskā bāze
Kosmopolīts cilvēces intereses izvirza augstāk par Tēvzemes interesēm. Absolūta brīvība ir kosmopolīta atļauja. Pēc J. R. Saula teiktā, kosmopolītisms ir pasaules uzskats un kultūras attieksme, kuras mērķis ir izprast pasaules vienotību, universālismu.
Sokrats izteica idejas pirms kosmopolītu idejām. Kosmopolīts sevi pasludināja par Diogēnu. Ciniķu skola sludināja ideju par autarhiju, neatkarību no valsts. Stoiki attīstīja kosmopolītismu. Viduslaikos to noņēma pazemē, lai alķīmiju, bet to nenoslīcināja. Imanuels Kants saskatīja kosmopolītismā civilizācijas attīstības galīgo iznākumu, un Volters izdomāja Eiropas Savienības ideju, sakot, ka Eiropas valstīm ir jāizveido kopēja federācija.
Divdesmitais gadsimts ar satricinājumiem, pasaules kariem un plaukstošajām sociālisma un humānisma idejām nodrošināja auglīgu augsni kosmopolītisko mācību attīstībai. Viens no pasaules revolūcijas rezultātiem, pēc Vladimira Iļjiča Ļeņina vārdiem, bija kļūt par vienotu pasaules republiku. 1921. gadā Jevgeņijs Lantijs nodibina Vispasaules nevalstisko apvienību (SAT), kuras uzdevums ir dot ieguldījumu visu tautu kā suverēnu savienību izzušanā un esperanto valodas kā vienotas kultūras valodas lietošanā. Iespēja kļūt par “pasaules pilsoni” cilvēkiem nāca ar Nansena pasu parādīšanos, kas tika izsniegtas bēgļiem un kuras oficiālus līdzekļus autentificēja.
