Livonijas ordenis bija autonomais Teitoņu ordeņa atzars un viens no Livonijas konfederācijas locekļiem no 1435. līdz 1561. gadam. Ordeņa pilns nosaukums ir Livonijas Kristus Bruņinieku brālība. Kārtību valdīja Meistars un iesaistījās nebeidzamos karos.
Livonijas ordenis bija vācu militāri politiskā organizācija, un tās pamatā bija Livonijas zemes - kur tagad atrodas Latvija un Igaunija.
Pasūtījuma noformēšana
Livonijas ordeņa vēsture sākās 1217. gadā, kad Dānijas karalis Valdemārs II Igaunijas zemēs nodibināja Rēveles cietoksni (tagad šeit atrodas Tallinas pilsēta). Pēc 13 gadiem daļa igauņu zemju tika nodota vācu Zobenbrāļu ordenim, kas tika nodibināts 1202. gadā Rīgā. Teritorijā, kas atradās zem Zobenbrāļu varas, valdīja Vogts un komandieri. Iekarotās zemes tika sadalītas katoļu garīdzniekiem un ordeņa bruņiniekiem. Bruņinieku turēšanas nasta gulēja uz vietējiem iedzīvotājiem. Vēlāk ordeni sāka saukt par Livoniju par godu lībiešiem - Baltijas somu tautai, kas dzīvoja šajā teritorijā. Formāli Livonijas ordenis bija pakļauts Vācijas imperatoram un pāvestam.
Struktūra un vadība
Cilvēki, kas veidoja ordeni, tika sadalīti trīs lielās grupās. Kalpojošie brāļi bija amatnieki un vāveres, priesteru brāļi bija garīdznieki, bet bruņinieku brāļi bija karotāji. Livonijas ordeņa bruņinieku varēja atšķirt ar balto mantiņu, kurā attēlots zobens un sarkanais krusts.
Ordeņa priekšgalā bija mestrs (zemes virsnieks) pēc analoģijas ar Teitoņu ordeni, kuru vadīja lielmeistars. Ordeņa galvu ievēlēja bruņinieku brāļi un veica kontroles funkcijas. Viņa vārds tika uztverts kā pavēle. Pats Teitoņu lielmeistars nekad nav ieradies Livonijā, nevēloties pārkāpt vietējo autonomiju. Viņš deva priekšroku tur sūtīt savus vēstniekus. Pirmais Lietuvas ordeņa mestrs bija Hermans fon Balks, kuram tajā laikā jau bija Teitoņu ordeņa maģistra nosaukums. Pēdējais Livonijas ordeņa muižnieks bija Gothards Ketlers. 1559. gadā viņš noslēdza līgumu ar Polijas karali un nodeva ordenim piederošās teritorijas Lietuvas un Polijas protektorātā.
