Baltkrievijas valsts vadībā vairāk nekā divas desmitgades ir bijis Aleksandrs Lukašenko. Ne visiem patīk viņa noteiktais stils. Daži dēvē Aleksandru Grigorjeviču par pēdējo Eiropas diktatoru, atsaucoties uz viņa vadīšanas metodēm valstī, tālu no tā, ko rietumos parasti sauc par demokrātiju. Un tomēr Lukašenko var lepoties ar izcilu politisko ilgmūžību.
No Aleksandra Grigorjeviča Lukašenko biogrāfijas
Topošais Baltkrievijas prezidents dzimis 1954. gada 30. augustā Kopys ciematā (Vitebskas apgabals, Baltkrievijas PSR). Mamma audzināja Sašu, kura vietējā saimniecībā strādāja par slaucēju. Par tēvu Lukašenko ir maz zināms. Pēc profesijas viņš bija mežsargs.
Aleksandra bērnība pagāja Dņeprovskas kolhozā. Šeit viņš devās uz parasto lauku skolu. Pēc absolvēšanas Lukašenko iestājās Mogiļevas pedagoģiskā institūta vēstures nodaļā. 1975. gadā jauns vēsturnieks tika nosūtīts izplatīšanai uz Škovu. Šeit viņš strādāja par komjaunatnes komitejas sekretāru 1. vidusskolā. Pēc dažiem mēnešiem Aleksandrs tika iesaukts armijā. Divus gadus Lukašenko dienēja pierobežas karaspēkā.
Armijas dienests ir beidzies. Aleksandrs turpina karjeru pa komjaunatnes līniju, ieņemot komjaunatnes komitejas sekretāra posteni Mogiļevas pilsētas valdībā. 1979. gadā Lukašenko pievienojās PSKP rindās. 1980. gadā viņš atkal devās dienēt armijā, šoreiz par tanku kompānijas politisko komandieri.
Pēc otrā armijas termiņa Lukašenko strādāja par kolhozu “Udarnik” priekšsēdētāja vietnieku, pēc tam viņš bija būvniecības materiālu rūpnīcas Šlovā direktora vietnieks.
1985. gadā Aleksandrs Grigorjevičs beidzis Lauksaimniecības akadēmiju ekonomikas jomā. Viņš lika pamatus savai turpmākajai politiskajai karjerai kā Gorodets valsts saimniecības vadītājs. Šeit viņš bija pirmais perestroikā, kurš sāka praktizēt īres līgumus. Valsts zaudējumus nesošā lauku saimniecība ātri kļuva par modernu uzņēmumu. Pat tad Lukašenko pierādīja, ka viņš var vadīt cilvēkus un uzņēmumus.
Karjera politikā
Ražošanas panākumi ļāva Lukašenko iekļūt lielajā politikā. Veiksmīgs vadītājs tika uzaicināts uz Maskavu, pēc tam viņš kļuva par savas republikas vietnieku. Pēc PSRS sabrukuma jaunais politiķis veica reibinošu karjeru, strauji pieaugot virsotnē pie varas.
Lukašenko ātri ieguva slavu kā cīnītājs pret korupciju un sabiedrības aizstāvis. Tas ļāva Aleksandram Grigorjevičam iesaistīt vēlētāju atbalstu. Kļuvis par Baltkrievijas prezidenta kandidātu, Lukašenko koncentrējās uz ekonomikas glābšanas programmu, kas atradās dziļā caurumā. Viņš skaļi solīja tautai, ka iznīcinās mafiju, samazinās inflāciju, izglābs valsts iedzīvotājus no nabadzības. 1994. gada vēlēšanās Lukašenko ieguva 80% balsu, pēc tam viņš kļuva par Baltkrievijas Republikas pirmo prezidentu.
Rietumu politiskās aprindas ir atkārtoti kritizējušas Lukašenko aktivitātes un metodes viņa vadībai valstī. Rietumos viņi turpina uzskatīt, ka neviena no vēlēšanām, kurās uzvarēja Aleksandrs Grigorjevičs, neatbilda starptautiskajiem standartiem un demokrātijas normām.
Būdams prezidents, Lukašenko veica daudzas svarīgas reformas, kuras tauta uztvēra neviennozīmīgi. Baltkrievijas prezidents vairākkārt ir mēģinājis nodibināt saites ar kaimiņos esošo Krieviju, lai tas neapdraudētu viņa cilvēku intereses. Tomēr oficiālās attiecības starp kaimiņvalstīm joprojām ir tālu no ideālām. Jo īpaši iemesls tam ir atšķirīgās pieejas ekonomikai.
2015. gadā Lukašenko piekto reizi prezidenta vēlēšanās izcīnīja uzvaru zemes nogruvumā. Tās mērķis ir padarīt Baltkrieviju par vienu no līderēm ekonomisko pamatrādītāju ziņā. Prezidenta uzmanības centrā ir sadzīves tehnika un lauksaimniecība.
