Sociālās politikas modelis ir instrumentu kopums, ko valsts izmanto sociālo jautājumu risināšanai. Šāds modelis, kā likums, balstās uz īpašu doktrīnu, kas atšķiras pēc valsts ietekmes un ietekmes pakāpes sociālajā sfērā. Ir vairākas sociālās politikas modeļu klasifikācijas, un katrs no tiem atspoguļo vienu no sociālās virzības aspektiem.
Sociāldemokrātiskais, konservatīvais, liberālais un katoļu modelis
Jautājumā par sociālās politikas modeļu skaitu politologi vēl nav nonākuši pie viennozīmīga viedokļa. Ir vairākas klasifikācijas, un katra no tām tiek uzskatīta par vienādi patiesu. Tomēr šādu klasifikāciju var uzskatīt par visvairāk izmantoto. Pēc viņas teiktā, ir 4 sociālās politikas modeļi: sociāldemokrātiskais, konservatīvais, liberālais un katoļu.
Galvenais šo modeļu novērtēšanas kritērijs ir pozitīva risinājuma panākšanas iespēja divām problēmām: nodarbinātības un nabadzības problēmām.
Sociāldemokrātiskajā modelī uzmanība tiek koncentrēta uz ienākumu sociālo pārdali, izmantojot fiskālo politiku. Un arī par strādājošo iedzīvotāju daļu nodarbinātību.
Konservatīvajā modelī būtisks uzsvars tiek likts uz nodarbinātību, bet sociālā pārdale netiek uzskatīta par svarīgu. Šajā modelī visspēcīgākā ir “nabadzīgo strādājošo” parādība.
Liberālajam modelim raksturīgs zems nodarbinātības līmenis, bet diezgan augsts sociālās pārdales līmenis.
Katoļu (to sauc arī par latīņu valodu) gan nodarbinātības, gan sociālās pārdales modelī valsts pievērš ļoti mazu uzmanību.
Beveridžas un Bismarka modeļi
Vēl viena parasti izmantota klasifikācija ir Eiropas Kopienas (ES) Komisija. Šajā klasifikācijā izšķir divus galvenos sociālās politikas modeļus: Beveridžu un Bismarku.
Bismarka modeli raksturo ciešas saiknes izveidošana starp sociālās aizsardzības līmeni un profesionālās darbības panākumiem. Šajā gadījumā sociālie pabalsti tiek realizēti apdrošināšanas prēmiju veidā. Citiem vārdiem sakot, sociālā aizsardzība šajā modelī nav atkarīga no valsts budžeta.
Beveridžas modeļa pamatā ir postulāts, ka jebkurai personai, neatkarīgi no piederības aktīvajiem iedzīvotājiem, ir tiesības uz drošību (kaut arī minimālu) slimības, vecuma vai jebkāda cita veida resursu ierobežojuma gadījumā.
Šādas sistēmas finansēšana notiek, izmantojot nodokļus no valsts budžeta. Un šajā gadījumā tiek īstenots nacionālās solidaritātes princips un taisnīguma sadalījuma jēdziens.
