Ir daudz recepšu, kas norāda, kā pareizi vadīt piemiņas vakariņas. Dažiem no viņiem ir savs attaisnojums kristietībā, citiem ir svešs pareizticīgo cilvēka pasaules uzskats.
Viena no tradīcijām, kas saistīta ar pieminēšanu, ir prakse ēst ēdienu pie piemiņas galda tikai ar karotēm. Bieži vien bēru ceremonijās var dzirdēt izteicienus, ka dakšiņas ir stingri aizliegtas ēst. Tomēr šai uztverei nav nekā kopīga ar pareizticīgo piemiņas nozīmi, tāpēc baznīca neaizliedz izmantot dakšiņas piemiņas maltītē.
Ir vērts izdomāt, no kurienes radusies tradīcija neizmantot dakšiņas bēru ceremonijās. Bieži vien šāda viedokļa piekritēji paši nespēj sniegt skaidru atbildi. Šajā sakarā var sniegt dažus ieteikumus. Tātad vēsturiski dakšiņas bēru mielasta laikā netika izmantotas. Tomēr to neizraisīja nekādi reliģiski priekšraksti, bet gan tas, ka senos laikos parasti nebija dakšu. Jūs varat apsvērt šo jautājumu no mājsaimniecības. Piemēram, dakšiņas nav vēlamas, jo tās ir asas lietas, kas var ievainot cilvēku. Viņi tika izslēgti no piemiņas galda klāšanas, lai cilvēki mantojuma dalīšanas laikā viens otram nekaitētu. Šiem skaidrojumiem nav nekā kopīga ar pareizticīgo kultūru. Ir grūti iedomāties īstu pareizticīgo piemiņu ar asiņainu slaktiņu. Ja paskatās, nevis pats spraudnis ir ļauns, bet gan persona, kas praktizē vardarbību. Saskaņā ar šādiem priekšstatiem var tikt aizliegts absolūti jebkurš priekšmets, tomēr Baznīca šajā ziņā neprāts nesasniedz.
Daži uzskata, ka dakšiņas ir atgādinājums par dēmoniskiem tridentiem, kas veicina dakšas uzskatīšanu par dēmonisku subjektu. Bet šai uztverei nevajadzētu būt vietai cilvēka apziņā. Ja ir kādas netiešas atsauces uz tristu vai citu asu “instrumentu” klātbūtni dēmonu starpā, tad tas jāsaprot nevis tīri materiāli, bet tēlaini. Ņemot to vērā, ir pilnīgi nepareizi nodot šādas idejas mūsu pasaulei, aizliedzot ēšanai izmantot pilnīgi ērtu priekšmetu.
Tādējādi par dakšiņu izmantošanu pēc uztraukuma nav ko uztraukties. Pareizticīgajam ir jākoncentrējas nevis uz šādām praksēm, bet gan uz atceres būtību, kas sastāv no mirušā piemiņas, lūgšanas par viņu un labiem darbiem kā mirušo piemiņas.
