Wikipedia nežēlību interpretē kā “cilvēka morālo un psiholoģisko īpašību, kas izpaužas kā necilvēcīga, rupja, aizvainojoša attieksme pret citām dzīvām būtnēm, radot tām sāpes un iejaukšanos viņu dzīvē. Tiek arī uzskatīts, ka šī ir sociāli psiholoģiska parādība, kas izteikta priekā. no apzinātas ciešanas radīšanas dzīvai radībai nepieņemamā veidā attiecīgajā kultūrā."
Nevar attaisnot
Šeit viss ir skaidrs un vienkāršs. Nu, kas var attaisnot necilvēcīgo, rupjo un aizvainojošo attieksmi pret citām dzīvām būtnēm, it īpaši prieku apzināti radīt ciešanas dzīvai radībai? Ja vien tikai cilvēks ar garīgi slimu, bet tas pats nežēlīgais cilvēks.
Lai gan tas notiek, viņi to attaisno. Un šķiet, ka normāli cilvēki, pat uzskatot sevi par izglītotiem un kulturāliem. Piemēram, pat ne nežēlība, bet necilvēcīgs noziegums - politiskas represijas vai drīzāk miljonu nevainīgu cilvēku iznīcināšana. Daži uzstāj, ka represētie tiešām ir vainīgi par to, kas viņiem tiek apsūdzēts, citi apgalvo, ka laiks bija tāds un rīkoties savādāk vienkārši nebija iespējams. Daži piekrīt pat tam, ka pretējā gadījumā mēs nebūtu uzvarējuši Otro pasaules karu. Lai gan šādu attaisnojumu absurds ir pilnīgi acīmredzams.
Šī ir augstākā cinisma pakāpe. No otras puses - pazemojoša attieksme pret tādām cietsirdības izpausmēm kā vardarbība ģimenē, uzmākšanās, cietsirdība pret dzīvniekiem un vēl daudz vairāk. Kas arī ir sava veida cietsirdības attaisnojums. Starp viņiem joprojām valda visdažādākās cietsirdības, kuras arī tā vai citādi tiek attaisnotas.
Bet to visu, protams, nevar saukt par normālu. Un šādus attaisnojumus asi kritizē, tos noraida saprātīgi un godīgi cilvēki.
