Kristiešiem krūšu krusts nav tikai rotājums, tā ir ārēja kristīgās ticības zīme, “krusta” simbols, ko cilvēks apņemas pieņemt no Dieva un visu savu dzīvi izturēties drosmīgi un lēnprātīgi. Šāds svēts priekšmets izsaka īpašu attieksmi kā pret dāvanu.
Ir daudz tautas zīmju attiecībā uz krūšu krustu piešķiršanu. Piemēram, tiek uzskatīts, ka krūšu krustu var pasniegt tikai tad, kad tiek veikts Kristības sakraments, un jebkuros citos apstākļos persona, kas pasniedza krustu, “piešķirs savu likteni”, un tas var viņu padarīt nelaimīgu un to, kurš dāvanu pieņēma. Viņi saka: ja cilvēks, kurš uzrādījis krustu, smagi saslimst vai ar viņu notiek kāda cita nelaime, kaut kas slikts notiks ar to, kurš nēsā apdāvinātu krustu. Visbeidzot, pastāv pārliecība, ka, piešķirot krustu, daži cilvēki atbrīvojas no "korupcijas un ļaunas acs".
Baznīcas nostāja
Pareizticīgā baznīca nepieņem nekādas zīmes un māņticības, arī tās, kas attiecas uz krūšu kurvja krustiem. Visas idejas par “sabojāšanu”, “ļaunu aci” un “likteņa pārnešanu” no kristieša viedokļa ir absurdas: Dievs pārvalda cilvēka likteni, un svētais simbols nes sevī nekādu “negatīvu enerģiju”, kuras esamībai turklāt nav pierādīts.
Kristietim krūškurvja krusts, ko kāds ziedojis, nav mītiskas briesmas, bet gan dārga dāvana, kas pilna ar dziļu garīgu nozīmi un ir saistīta ar Dieva svētības vēlēšanos. Krūtis, kas iesvētīts kādā svētā vietā, būs īpaši vērtīga dāvana. Protams, ir iespējams un nepieciešams pieņemt tik dārgu dāvanu.
Ja cilvēkam, kurš dāvanu saņēmis krustu, jau ir ķermeņa krusts, viņš var pārmaiņus nēsāt abus krustus vienlaikus vai arī vienu no tiem turēt blakus ikonām un valkāt otru, no kuriem neviens nav aizliegts draudzē.
Trausla situācija rodas tikai tad, ja pareizticīgais kristietis kā dāvanu saņem katoļu krustu. Jums ir jāpieņem dāvana, jo to diktē mīlestība, taču jums nevajadzētu valkāt šādu krustu.
