Pareizticīgo tradīcijās pastāv krustvecāku prakse, kas tiek izmantota zīdaiņu kristīšanas laikā. Krustvecāki tiek uzskatīti par bērna garīgajiem audzinātājiem, tie ir tie, kas Dieva priekšā ir atbildīgi par mazuļa draudzi.
Visbiežāk krustvecāki ir mazuļa ģimenes draugi. Fizioloģiskā mamma un tētis vēlas aizvest krustmāti pie ļoti tuviem cilvēkiem. Tomēr dažreiz ir situācijas, kad vēlamie krustvecāki viena vai otra iemesla dēļ nevar atrasties kristību sakramenta laikā. Tajā pašā laikā teorētiskie krustvecāki patiešām vēlas kļūt par tādiem, nepiedaloties Svētā Vakarēdiena laikā. Var rasties jautājums: vai aizmuguriski ir iespējams būt krustvecākam?
Pareizticīgo baznīca sniedz skaidru atbildi uz uzdoto jautājumu. Nav iespējams būt krustmātei (krustmātei) prombūtnes laikā. Šī prakse notika pirmsrevolūcijas gados Krievijā tikai karalisko ģimeņu bērnu kristīšanas laikā. Bet pat šī prakse nespēja izpildīt visas baznīcas kanoniskās definīcijas attiecībā uz krustvecāku pienākumiem pret zīdaiņiem.
Kāpēc prombūtnes laikā nevar būt krustmāte? Fakts ir tas, ka krustvecāks ir tieši persona, kas tieši piedalās bērna kristību sakramentā. Svētā Vakarēdiena laikā starp zīdaini un krustvecāku notiek noteiktas garīgas attiecības. Krustvecāki tur bērnu rokās, tie ir tie, kuri atsakās no sātana par bērnu un tiek apvienoti ar Kristu. To visu, tāpat kā daudzas citas lietas, nevar fiziski paveikt, ja neatrodaties kristību sakramenta laikā. Tāpēc vārda pilnīgajā nozīmē nav iespējams būt krustmātei aizmuguriski. Attiecīgi šai praksei nevajadzētu notikt mūsdienu pareizticīgās sabiedrības apziņā.
