Nikolajs Nikolajevičs Uvarovs gandrīz visu savu dzīvi ir nodzīvojis Rīgā un tiek uzskatīts par latviešu mākslinieku. Tomēr viņa dzīve un darbs ir ne mazāk saistīti ar Krieviju un krievu mentalitāti nekā ar Latviju. Tikhomirovs ir inovatīvs mākslinieks, kurš ir izmēģinājis vairāk nekā 20 glezniecības mākslas jomas un izstrādājis savas oriģinālās idejas un darba metodes.
Bērnības gadi
Nikolajam Nikolajevičam Uvarovam patika sevi dēvēt par princi: viņa senči tēva pusē piederēja vecajai Uvarovu kņazu ģimenei. Viņa vectēvs un vecvectēvs bija pareizticīgo baznīcas priesteri, un viņa vecāki strādāja par krievu valodas skolotājiem: tēvs - skolā, māte - universitātē. Uvarova vecvectēvs Samsonovs Aleksandrs Matvejevičs bija konditors, kurš bija slavens visā Uzbekistānā.
Nikolajs Uvarovs dzimis un pirmos piecus dzīves gadus pavadīja Uzbekistānas PSR Taškentas pilsētā. Mākslinieka dzimšanas datums ir 1941. gada 29. oktobris. 1946. gada pavasarī, kad dēlam vēl nebija piecu gadu, māte devās kopā ar viņu pie māsas pēckara Rīgā, un Nikolajs Uvarovs palika tur mūžīgi. Tomēr viņu visu mūžu aizveda uz dzimteni, un viņš vismaz reizi gadā centās ceļot uz Uzbekistānu. Starp citu, Uvarovs iemācījās gatavot savu slaveno pilafu, kas vēlāk bija slavens viņa mākslinieku draugu un radinieku starpā, tieši mājās.
Nikolajs sāka zīmēt agrā bērnībā: jau piecu gadu vecumā viņš gleznoja karikatūras par ienīsto Hitleru. Jauktajā krievu-latviešu bērnudārzu grupā, kur zēns sāka iet uz Rīgu, viņš savulaik veidoja ilustrāciju sēriju krievu tautas pasakai "Maša un lācis". Bērni un skolotājs bija sajūsmā, un tad jaunā mākslinieka māte savu dēlu reģistrēja zīmēšanas aplī Rīgas Pionieru pilī. Liels plus bija tas, ka bērniem tika piegādāti piederumi - papīrs, krāsa un molberti. Tieši šeit Nikolajs Uvarovs sāka izprast profesionālās glezniecības pamatus. Nodarbības mācīja slavenais latviešu mākslinieks Auseklis Matisovičs Bauskenieks, kurš saviem studentiem deva klasiskās mākslas pamatus.
Divus gadus vēlāk Uvarovs sāka apmeklēt nopietnāku izglītības un mākslas iestādi - arodbiedrību kultūras centrālās mājas vizuālo studiju, kuru vadīja slavenais akvareļu meistars Eduards Jurkelis.
Un vispārizglītojošajā skolā Nr. 26, kurā mācījās Nikolajs, viņš ar jaunības entuziasmu zīmēja visādas draudzīgas karikatūras, karikatūras un “murgus”. Zēns labi mācījās, daudz lasīja: katru mēnesi māte saņēma jaunu Lielās padomju enciklopēdijas 50 sējumu izdevumu un Kolija burtiski absorbēja informāciju. Viņš mīlēja arī literatūras klasiku, zinātnisko fantastiku.
Sākas izglītība un karjera
Uvarovs skolu pabeidza 1958. gadā un uzreiz ieguva darbu: skolas gados iegūtās gleznošanas prasmes bija pilnīgi pietiekamas, lai kļūtu par mākslinieku Rīgas Porcelāna fabrikā. Divus gadus vēlāk Nikolajs tika iesaukts bruņoto spēku rindās pretraķešu spēkos, viņš dienēja Rietumu Baltkrievijā, Pinska purvos. Tajā daļā, kur kalpoja Uvarovs, bija laba bibliotēka, un jauneklis pārlasīja visas tur atrastās grāmatas, kas veltītas glezniecības vēsturei. Viņš arī turpināja zīmēt: “sev” un “biznesam” - projektēja stendus, avīzes utt.
Demobilizēts 1963. gadā, Uvarovs nolēma iegūt augstāko izglītību izvēlētajā mākslinieka profesijā un, it īpaši, kā grāmatu ilustrators. Viņš sapņoja kļūt par Maskavas Poligrāfijas institūta studentu, bet pirmajā gadā viņš nevarēja izturēt 18 cilvēku konkurenci par vietu, un nākamajā gadā konkurss tika rīkots, bet tā vietā šajā vietā tika pieņemta slavenā rakstnieka meita. Sagatavošanās un neveiksmīgās uzņemšanas periodā Nikolajs strādāja par mākslas dizaina biroja dizainera studentu. Un 1965. gadā viņš iestājās Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas molbertu grafikas fakultātē. Uvarovs ar lielu siltumu un cieņu atcerējās savus mentorus - lietišķās grafikas skolotāju Aleksandru Stankeviču; Pēteris Upītis, grāmatu grafikas meistars; gleznošanas nodarbības ar Leo Svempsu - visi šie cilvēki deva ieguldījumu mākslinieka Nikolaja Uvarova personības un profesionalitātes veidošanā. Brīvajā laikā students strādāja nepilnu darba laiku: zīmēja plakātus, rakstīja saukļus uz reklāmkarogiem Latvijas rūpnīcām un rūpnīcām.
Jaunais speciālists
1971. gadā jauns speciālists ar tikko iegūto diplomu ieradās strādāt par mākslinieku un dizaineru Rīgas Elektromehāniskās rūpnīcas Tehniskās estētikas birojā (REZ P / O "Radio Engineering"). Un nekavējoties devās komandējumā uz Maskavu Starptautiskajā elektrotehnikas izstādē Sokolniki - sakārtot PSRS paviljonu.
Vēl atrodoties akadēmijā, Uvarovs sāka saprast jēdziena "padomju mākslinieks" šaurību un ierobežojumus. Viņš redzēja, ka kāds konveijers strādā pie amatnieku apmācības, kuriem pēc tam bija jāizpilda pasūtījumi saskaņā ar skaidriem noteikumiem un prasībām. Šī pieeja glezniecībai nebija piemērota Nikolaja Uvarova radošajai personībai. Sakarā ar to viņš strīdējās ar savu priekšnieku un, nevēloties kļūt par paklausīgu un neapņemtu “garu”, atkāpās no prestiža amata.
Izglītības pasākumi
1971. gadā Nikolajs Nikolajevičs strādāja par zīmēšanas skolotāju Rīgas 37. vidusskolā. Radošumam bija vairāk iespēju, un jaunais skolotājs pakāpeniski izstrādāja oriģinālu metodiku bērnu gleznošanas mācīšanai. Šīs tehnikas pamatā ir iztēles un radošās domāšanas attīstība. Uvarovs izmantoja visus šos notikumus turpmākajās mācību aktivitātēs. Tomēr arī šajā darbā viss nebija gludi: direktorāts nevēlējās atvēlēt atsevišķu klasi zīmēšanas nodarbībām, un Uvarovam nācās staigāt pa grīdām un klašu telpām ar mapēm un nodarbību piederumiem.
Pēc četriem gadiem viņš aizbrauca uz Jūrmalu un sāka tur strādāt 5. skolā. Šeit viņam tika iedalīta istaba, kuru viņš projektēja atbilstoši savām gaumēm un vēlmēm, lika pārveidot galdus un kubikmetrus, dažādas iekārtas. Tā rezultātā studenti varēja patstāvīgi mainīt telpas arhitektūru, vadoties no stundas tēmas.
Pabeidzis skolas skolotāja karjeru, Uvarovs uzsāka privāto mācīšanu, un viņa stundas sāka radīt lielu pieprasījumu. Daudzi Uvarova studenti varēja iekļūt prestižās pasaules mākslas universitātēs un profesijā sasniedza izcilus rezultātus. Mentors mācīja savām palātām nevis amatniecību, bet gan mākslinieka radošuma filozofiju, parādīja, kā filozofisku zemtekstu var izteikt ar jebkura parastā priekšmeta tēlu.
1988. gadā Nikolajs Uvarovs izveidoja Balto-slāvu biedrību, vēlāk pārveidoja par Baltijas Starptautisko akadēmiju. Un šeit visi viņa pedagoģiskie atradumi un attīstība bija noderīgi, jo īpaši radošās domāšanas un iztēles attīstīšanai. Kopš 1998. gada viņš pat pasniedza īpašu kursu par šo tēmu BKI dizaina nodaļā - Baltijas Krievu institūtā.
Mākslinieka karjera
1977. gada jūlijā Uvarovs saņēma zvanu no latviešu laikraksta Sovetskaya Molodezh redakcijas un tika uzaicināts uz galvenā mākslinieka amatu. Laikraksta galvenais redaktors Anatolijs Kamenevs izvirzīja uzdevumu: katra numura izskatam jābūt interesantam! Un Uvarovs sāka ieviest ilustrāciju sistēmu katrai kolonnai. Darbs bija ļoti intensīvs, bet bija tā vērts: laikrakstu ļoti atzinīgi novērtēja PSKP Centrālā komiteja, un redaktoru Kamenevu uzaicināja paaugstināt uz Maskavu. Jaunais boss Uvarova Andrejs Vasilenok nebija tik radošs un pilnīgi dāsns nodevas.
Un atkal Uvarovs bija spiests izstāties - tas notika 1980. gadā. Tūlīt parādījās jauns darbs, un mākslinieka biogrāfijā sākās jauns periods, kuru viņš jokojot sauca par “medicīnisku”: Nikolajs Nikolajevičs astoņus gadus strādāja Rīgas Medicīnas institūtā par vecāko mākslinieku izdevējdarbības nodaļā: viņš publicēja metodiskās rokasgrāmatas, brošūras, grāmatas. 1988. gadā Uvarovs tika atlaists no šī amata un sāka iesaistīties radošās darbībās kā "brīvs mākslinieks".
Jaunrade
Uvarovs strādāja dažādās tehnikās un stilos: grafikā, gravēšanā, eļļā, akvarelē, tinti, zīmulī utt. Arī mākslinieka radošie žanri ir dažādi: ainavas, starp kurām ir daudz Vidusāzijas attēlu, pilsētas arhitektūras un dabas skices, karikatūras, slavenie “debelīni” kā sava veida multfilmas, kas izklaidējas par negatīvām parādībām sabiedrībā.
Uvarova dizaina darbs jāizceļ kā atsevišķs bloks: zīmējumi, kas ilustrē akādiešu eposu "Gilgamešs", kas vēlāk iznāca kā atsevišķs izdevums; darbs pie ilustrāciju sērijas 38 Vecās Derības nodaļām (1975); ilustrācijas grāmatām, piemēram, Andreja Ušačeva un Eduarda Uspenska bērnu grāmatai “Briesmīgā padomju bērnu folklora” un daudz ko citu.
Nikolaja Uvarova radošais atradums bija eļļā rakstīšanas paņēmiens uz smilšpapīra. Viena no slavenākajām no šīm gleznām ir pienenes.
Vēl viens mākslinieka eksperimentāls un inovatīvs paņēmiens bija akvarelis ar svaigi pagatavotu melnu kafiju: pēdējos dzīves gados katru rītu Uvarovs sāka nevis ar brokastīm, bet ar trīs šādu akvareļu uzrakstīšanu.
Uvarovs idejas un iedvesmu savam darbam guva ne tikai no dabas un apkārtējās dzīves, bet arī no literatūras - piemēram, no Rabelais, Ray Bradbury un citu rakstnieku darbiem.
