Romiešu rakstnieka un oratora Cicerona darbos ir daudz pamācošu stāstu. Viņa piecu sējumu darbs "Tusculan Conversations" ieguva lielu slavu. Tieši tur autors citē leģendu par Sirakūzu valdnieku Dionisiju Vecāko un vienu no viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem. Šis stāsts ir lielā mērā pazīstams ar frazeoloģiju “Damokla zobens”.
Skaudīgs Damokls un tirāns Dionīsijs
Cicerona "Tusculan Conversations" no citiem viņa darbiem atšķiras ne tikai pēc formas, bet arī pēc satura. Tas ir sava veida lekciju piezīmes, kas paredzētas plašai auditorijai. Autore konsekventi izklāsta savu viedokli jautājumos, kas skar viņu, kā arī daudzus tā laika izglītotus cilvēkus.
Cicerons uzskatīja filozofisko zināšanu centrālo problēmu par laimīgas dzīves atrašanas problēmu un iespējamiem veidiem, kā to sasniegt.
Viens no romiešu autora darba fragmentiem satur pamācošu leģendu par tirānu Dionīsiju Vecāko, kurš valdīja Sirakūzās 5. un 4. gadsimta mijā pirms mūsu ēras, un viņa tuvo ar Damokla vārdu. Visi tiesneši zināja, ka Damokls slepeni apskauž Dionīsiju, un vienmēr ar apbrīnu un kalpošanu runāja par tirānu. Tiesnesis savu valdnieku uzskatīja par vislaimīgāko cilvēku, kurš savas valdīšanas gadu laikā ir sasniedzis visu, ko cilvēks var novēlēt.
Vecākais Dionijsijs zināja par Damokla slēpto greizsirdību. Motivējot vēlmi pasniegt mācību stundu savam iecienītākajam un slepeni skaudīgajam, tirāns reiz sarīkoja krāšņus svētkus, uz kuriem tika uzaicināts Damokls, apsēžot viņu savā vietā. Jautrības vidū Damokls bija šausmās, redzot, ka tieši virs viņa karājas masīvs un smags zobens.
Asā lāpstiņa balstījās tikai uz viena plāna zirga apmatojuma, gatava nokrist uz galma galvas.
Vērojot Damokla reakciju, Dionīsijs uzrunāja saliktos viesus un sacīja, ka šobrīd Damokls, viņu apskauždams, uz sevi jūt, ka viņš, Sirakūzu valdnieks, ik stundu izjūt pastāvīgas trauksmes un bailes par savu dzīvi. Tāpēc nav jēgas apskaust tirāna stāvokli.
