Baznīcas kalendārā ir īpašas dienas, kurās piemin mirušos. Šos datumus kristīgajā tradīcijā sauc par universālām vecāku sestdienām. 30. maijā baznīcā Trīsvienības vecāku sestdienā tiek svinēti visi mirušie pareizticīgie.
Baznīca pasludina cilvēkam, ka mūsu mirušo tuvinieku piemiņa ir ne tikai katra kristieša reliģisks pienākums un pienākums. Pirmkārt, tam vajadzētu būt cilvēka dvēseles morālajai vajadzībai, mīlestības izpausmei tiem cilvēkiem, kuri ir pabeiguši savu zemes ceļojumu.
Baznīca nosaka mirušo piemiņas galvenās sastāvdaļas, kas sastāv no lūgšanas par mirušajiem, žēlsirdības veikšanas, palīdzot citiem mirušo tuvinieku piemiņai. Mēs nedrīkstam aizmirst par pienākumu uzturēt mirušo apbedījumu pienācīgā tīrībā. Tāpēc tradīcija apmeklēt kapsētas vecāku dienās ir svarīga mirušo radinieku piemiņas sastāvdaļa.
Ticīgam kristietim ir jānošķir māņticība no patiesas pareizticīgo tradīcijas. Ļaunās paražas, kas iefiltrējušās mūsu dzīvē, ietver pieminēšanu mirušo kapsētās ar alkoholu un uz kapiem atstājot degvīna un cigarešu glāzes. Ticīgajam ir jāsaprot, ka mūsu kaimiņu apbedīšanas vieta ir svēta, tāpēc kapsētā jums jārīkojas dievbijīgi.
Baznīcas tradīcijā nav jēdziena mirušā piemiņai ar alkoholu, jo pats jēdziens “piemiņa” norāda uz nepieciešamību pēc mirušo piemiņas lūgšanā. Praksē atstāt pārtiku uz mirušo kapiem nav jēgas, jo mirušajam vairs nav nepieciešams materiāls ēdiens. Ir kaislīgi izliet degvīnu virs kapiem. Visas šīs paražas ienāca cilvēku dzīvē padomju periodā kā pareizticīgo piemiņas galvenās nozīmes aizvietotāja - aizbraukušo lūgšanu atmiņu aizstājējs.
Ticīgajam ir jāzina, ka šādām necilām tradīcijām nebija vietas pirmsrevolūcijas Krievijā, tāpēc ir nepareizi apgalvot, ka "tas vienmēr ir bijis tāds". Šajā sakarā nav nepieciešams turpināt ievērot šādas paražas.
