Bērni ir tūlītēji, viņi vienmēr saka, ko domā. Zīdaiņi vienkārši nezina, kā savādāk, viņi nav pieraduši pie tā, ka daudzi pieaugušie melo ne tikai viens otram, bet arī sev. Ir ļoti svarīgi mēģināt paturēt sevī “mazuļa balsi”, kas patiesību nes, ja vēlaties būt laimīgs cilvēks.
Kāpēc patiesība runā caur mazuļa muti
Saskaņā ar psihologu pētījumiem bērni saglabā savu spontanitāti un sirsnību, kā arī nezina, kā melot līdz apmēram divarpus vai trim gadiem. Sasniedzot šo vecumu, bērns vairs netiek uzskatīts par zīdaini, viņš pakāpeniski sāk apgūt arvien vairāk pieauguša cilvēka pazīmju.
Zīdainis vēl neuztver sevi kā cilvēku, viņš neuzskata, ka viņš ir arī cilvēks. Tāpēc mazi bērni, kuri jau ir iemācījušies runāt, vispirms par sevi runā trešajā personā. Piemēram, kāds bērns saka: "Vanja ir izslāpis." Vai vienkārši saka: "Iedzer."
Vēlāk, kad ģimene un skolotāji bērnudārzā māca viņam runāt par sevi pirmajā personā, viņš sāk izteikt savas jūtas savādāk: "Es gribu dzert." Šajā laikā mazais cilvēks sāk apzināties sevi, kas nozīmē, ka viņš pakāpeniski izprot savus mērķus un savus labumus. Bet kamēr tas nenotiek, bērns var izteikt visu, ko redz un saprot, un tā būs absolūtā patiesība, kas apraksta tiešu apkārtējās pasaules novērošanu.
Pakāpeniski bērns veidojas attieksmē pret apkārtējo pasauli, kā pret kaut ko nepiederošu, svešu pret sevi. Tad viņš sāk pārdomātāk izteikt savas domas, pat kaut ko slēpjot no citiem.
Bērni savos izteikumos ilgu laiku uztur dzīvīgu izskatu un godīgumu, tāpēc frāze “mute runā patiesību” nav jāsaprot tā, ka patiesību var pateikt tikai nelaimīgs bērns. Saprotams, ka jebkurš tiešs un naivs piedāvājums satur patiesības graudu, kuru neizkropļo nepareizi priekšstati vai peļņas apsvērumi.
Frāzi “Karalis ir kails!” Var uzskatīt par sinonīmu. Andersena pasakā viņu izteic naivs bērns, atklājot maldināšanu, kuru visi baidās atzīt.
