Skaistums var būt tik atšķirīgs: skaņas, vārda, attēla, ožas skaistums. Bet katru no skaistuma veidiem vieno daži kopīgi atribūti - tam jābūt harmoniskam, līdzsvarotam, uztveramam vienotā, pilnīgā.
Kas ir skaistums? Kāpēc, skatoties uz kaut ko no mūsu skatupunkta, cilvēka skaistā sirds sāk pukstēt straujāk un acīs nāk asaras? Kāpēc, neskatoties uz to, ka skaistuma kanoni ir vairākkārt mainījušies, joprojām ir lietas, kuru skaistums tiek uzskatīts par absolūtu jebkurai kultūrai un jebkurā laikā? Pat senajā pasaulē skaistums bija saistīts ar garīgumu, tas ir, visaugstāko saprašanas un ieskatu, Visuma materializēto nozīmi. (Sokrats teica, ka skaistums ir apziņas un saprāta kategorija). Jau senie autori mēģināja saprast, kur ir tā līnija, kas atdala skaisto no skaistā, un skaisto no dievišķā. Kur ir providence, kas ļauj radīt kaut ko ārpus cilvēka uztveres? Un vai tam ir kāda papildu nozīme, kas varētu izskaidrot cilvēka eksistenci un viņa augstāko likteni. Un vai ir iespējams saprast šo nozīmi? Platons uzskatīja, ka pirms dzimšanas cilvēks atrodas domas skaistumā un tīrībā. Un pēc piedzimšanas viņš visu mūžu ir mēģinājis atgriezties šajā dievišķajā stāvoklī, pazaudēts piedzimstot.Skaistums, īpaši piepildīts ar svētu nozīmi, izdzīvoja vajāšanas vidū, satrauktajos gadsimtos, kad tika uzskatīts, ka viss skaistais ir nācis no velna, ļaunums vienkārša cilvēka kārdinājumam. Šajā koncepcijā tika ieguldīts mazāk dievišķs un gaišāks, pompozākais un daiļrunīgākais. Skaistums ir zaudējis dziļi filozofisko nozīmi un kļuvis par cilvēka vēlmju un vēlmju mērauklu. Ja liels skaits cilvēku vēlas iegūt vienu vai otru priekšmetu, tas ir skaisti. Tas ir, notika jēdzienu aizstāšana, kā arī nejauciet skaistumu ar modi. Piemēram, viduslaikos bija mode par cilvēka ķermeņa plānumu un bālumu, bet aiz tā slēpās vēlme atdarināt aristokrātus, kuri neizgāja saulē un nenodarbojās ar fizisku darbu. Tāpat kā prenatālisma mode, ko slavēja Rubens, nav nekas vairāk kā veltījums cilvēkiem pārpilnībā un nevis pusbadā, kā vairumam šī perioda cilvēku. Tagad cilvēce cenšas atgriezt sākotnējo, tīro skaistuma nozīmi. Mēs viņu meklējam glezniecībā un literatūrā, mūzikā un dramaturģijā. Tā kā mēs, tāpat kā mūsu senči, ticam, ka skaistumam ir atbilde uz jautājumu, kāpēc mēs esam, kāds ir mūsu mērķis, kur mēs ejam un vai mēs to darām pareizi. Skaistums ir dievišķs. Cilvēki, kuri rada vai atzīst skaistumu, kļūst mazliet tuvāk izpratnei par atbildi uz vissvarīgāko jautājumu. Tāpēc skaistumu mānīt ir cilvēka daba.
