Devītā un četrdesmitā diena ir īpaša nozīme mirušā pēcdzīvošanā. Šis ir laiks dvēseles priekšā Dieva priekšā. Tāpēc radiniekiem tiek prasīts pildīt reliģisko pienākumu, īpaši mirušajās dienās saglabājot mirušā piemiņu. Kāda ir pieminēšanas semantiskā nozīme šajā laikā un kas ir jāpārbauda dvēselei - kristiešu mācība uz to sniedz skaidru atbildi.
Atceres nozīme pareizticīgo tradīcijās
Kad tuvinieks vēl nav šķērsojis mūžības slieksni, viņa radinieki visos iespējamos veidos cenšas sniegt uzmanības pazīmes, piedāvāt iespējamo palīdzību. Tas parāda pienākumu piepildīt savu tuvāko mīlestību, kas kristīgajā doktrīnā tiek uzskatīta par obligātu atbildību. Bet cilvēks nav mūžīgs. Ikvienam pienāk nāves brīdis. Tomēr šo pāreju no viena personības stāvokļa uz otru nevajadzētu iezīmēt ar mirušā piemiņas atstāšanu. Cilvēks ir dzīvs tik ilgi, kamēr viņu atceras. Kristieša reliģiskais pienākums ir sarīkot piemiņas vakariņas mirušā piemiņai visiem, kas viņu pazina dzīves laikā.
9 dienu pēc cilvēka nāves semantiskā nozīme
Saskaņā ar pareizticīgo doktrīnu cilvēka dvēsele ir nemirstīga. Šo tēzi apstiprina aizbraukušo piemināšanas prakse kristīgajā tradīcijā. Baznīcas tradīcija māca, ka pirmās trīs dienas pēc nāves dvēsele mājo uz zemes tajās vietās, kuras viņa īpaši mīlēja. Tad viņa paceļas pie Dieva. Tas Kungs parāda dvēselei debesu uzturēšanās vietas, kurās taisnīgie ir svētlaimīgi.
Tiek aizskarta dvēseles personīgā pašapziņa, tā brīnās par to, ko redz, un rūgtums no zemes aiziešanas vairs nav tik stiprs. Tas notiek sešu dienu laikā. Tad ar eņģeļiem dvēsele atkal ceļas pielūgt Dievu. Izrādās, ka šī ir devītā diena, kurā dvēsele otro reizi redz savu Radītāju. To atceroties, Baznīca izveido piemiņu, kurā ierasts pulcēties šaurā ģimenes lokā. Tempļos tiek pasūtīts pieminējums, Dievam tiek lūgtas lūgšanas par apžēlošanu mirušajam. Ir paziņojums, ka nav neviena, kurš dzīvoja un negrēkoja. Arī skaitļa deviņa semantiskā nozīme ir Baznīcas atmiņa par atbilstošo eņģeļu pakāpju skaitu. Tieši eņģeļi pavada dvēseli, parādot tai visas paradīzes skaistules.
Četrdesmitā diena ir dvēseles privātās tiesas laiks
Pēc deviņām dienām dvēselei tiek parādīti nikni klosteri. Viņa novēro nelabojamo grēcinieku šausmas, izjūt bailes un bijību par redzēto. Tad četrdesmitajā dienā viņš atkal pieceļas pie Dieva pielūgšanai, tikai šoreiz notiek arī dvēseles privāts pārbaudījums. Šis datums vienmēr tiek uzskatīts par vissvarīgāko mirušā pēdu dzīvē. Nav tradīcijas nodot piemiņas pasākumus neatkarīgi no tā, kurā dienā tie nāk.
Dvēsele tiek vērtēta par visiem darbiem, ko cilvēks izdarījis savas dzīves laikā. Pēc tam viņas uzturēšanās vieta tiek noteikta līdz Kristus otrajai atnākšanai. Šajās dienās ir īpaši svarīgi lūgt Dievu un dot dāvanas radinieka vai paziņas piemiņai, kurš ir atstājis šo pasauli. Cilvēks lūdz Dievam žēlastību, iespēju nokārtot svētītu likteni mirušam.
Skaitlim 40 ir sava nozīme. Pat Vecajā Derībā bija noteikts saglabāt mirušā piemiņu 40 dienas. Jaunās Derības laikos var zīmēt semantiskas analoģijas ar Kristus Debesbraukšanu. Tātad, tas bija 40. dienā pēc Viņa augšāmcelšanās, Kungs uzkāpa debesīs. Šis piemiņas datums ir arī atmiņas par faktu, ka cilvēka dvēsele pēc nāves atkal dodas pie sava Debesu Tēva.
Kopumā pieminēšana ir žēlsirdības akts dzīviem cilvēkiem. Pusdienas tiek piedāvātas, tāpat kā alūksnas mirušā piemiņai, tiek veikti citi rituāli, kas apliecina cilvēka ticību dvēseles nemirstībai. Tā ir arī cerība uz katra atsevišķa cilvēka glābiņu.
Saistītais raksts
Kāpēc gan neatcerēties alkoholu
