Sūdzību un apsūdzību pareizticīgo baznīcai netrūkst. Viena no galvenajām pretenzijām ir maksājums, ko veic tempļos par noteiktu sakramentu un rituālu izpildi, jo īpaši par kristības sakramentu.
Prokurori ir ne tikai pārliecināti, ka baznīcā viss jādara bez maksas, viņi pat atsaucas uz tādām Svēto Rakstu epizodēm kā Glābēja veiktā tirgotāju izraidīšana no Jeruzalemes tempļa vai gadījumu, kad apustulis Pēteris atteicās kristīt cilvēku, kurš piedāvāja naudu kristībām. Īpašu sašutumu rada summa: šķiet, ka viņi kristībām prasa pārāk daudz.
Kāpēc nekristīt bez maksas
Cilvēki, kuri pieprasa, lai tempļos viss tiktu darīts par brīvu, nesaprot vai nevēlas saprast, ka templis ir materiāls priekšmets, kas jāuztur, jāremontē, ka laiku pa laikam ir jāiegādājas jaunas priesteru vestes, baznīcas piederumi un grāmatas, jāiegādājas eļļa un vīraks. Tas viss maksā naudu.
Garīdznieki saprot, ka tempļa apmeklēšanai nevajadzētu pārvērsties par maksas pakalpojumu, jo tad tas nebūs pieejams visiem. Nevienā baznīcā viņi neņem naudu par grēksūdzi, dievgaldu un vēl jo vairāk par pašu klātbūtni dievkalpojumā (salīdzinājumam: jums ir jāmaksā par sarunu ar terapeitu vai apmeklējumu koncertā). Bet ir notikumi, kas cilvēka dzīvē notiek tikai vienu reizi: kristības, kāzas, apbedīšanas pakalpojumi. Tiklīdz ir pilnīgi iespējams samaksāt.
Būtībā sakramentu un rituālu apmaksa ir ziedojums templim. Būtu loģiski nevis noteikt cenu, bet piedāvāt cilvēkiem dot naudu tik daudz, cik viņi vēlas. Dažos tempļos viņi to dara, bet dažreiz šī situācija rada neērtības: cilvēkiem ir grūti izlemt, cik daudz dot, un viņi lūdz viņiem dot noteiktu summu. Cenu noteikšana palīdz izvairīties no šīs neērtības.
