Ieejot pareizticīgo baznīcā, kāds ticīgais redz daudz sveču un lampu, kas deg svēto attēlu priekšā. Šī sveču iedegšanas prakse ikonu priekšā tagad ir vispārēji piemērota visos pareizticīgo pagastos.
Svece pareizticīgo izpratnē ir simbols cilvēku upurēšanai Dievam. Turklāt sveces aizdedzināšanai svēta attēla priekšā ir noteikta nozīme un tai ir garīga nozīme. Tātad sveces dedzināšana cilvēkam atgādina, ka viņa lūgšanai jābūt “karstai”, tā jāizsaka no tīras sirds. Tajā pašā laikā ticīgā domām vajadzētu pacelties “bēdās” līdz debesīm, līdzīgi kā degošās sveces liesma obligāti paaugstinās neatkarīgi no tā, kādā stāvoklī cilvēks tur sveci.
Gaismas ķermeņu prakse aizsākās Vecajā Derībā. Exodus grāmatā, kas ietilpst Pentateuchā, ir pierādījumi par Dieva pavēli Mozum ieviest lampu apgaismošanas praksi pirms derības šķirsta, kurā atradās desmit baušļi. Šim dekrētam, pēc Vecās derības, bija jābūt “mūžīgam paaudžu likumam” (2. Mozus 27:21). Turklāt Jēzus Kristus savās līdzībās simboliski runāja par iedegtajām lampām, simbolizējot īpašu degšanu. Piemēram, līdzībā par jaunavām gaidāmo līgavaini. Citā Evaņģēlija vietā var lasīt, ka degoša svece ir gaismas avots tumšā telpā, tāpēc arī cilvēku lietām vajadzētu būt gaišām, lai “apgaismotu” apkārtējās pasaules žēlīgos darbus.
Sveces svēto ikonu priekšā tiek iedegtas arī kā zīme par cilvēka saikni ar Dievu, dievišķo žēlastību un svētumu. Tāpēc nedrīkst būt oficiāla attieksme pret sveču nolikšanu templī. Pats process obligāti jāpapildina ar lūgšanu. Jūs nevarat ievietot sveces ar “aukstu” sirdi, ievērojot pieņemto tradīciju, jo šajā gadījumā tas kristietim kļūst par absolūti bezjēdzīgu rituālu.
