Bārene kā sociāla parādība ietver divus jēdzienus: bāreņi, bērni, kuru vecāki ir miruši, un bāreņi, bērni, kuru vecāki ir dzīvi, bet dažādu iemeslu dēļ nepiedalās pieņemamu dzīves apstākļu audzināšanā un nodrošināšanā.
Bāreņu veidi
Līdz XX gadsimtam socioloģijā un pedagoģijā bāreņu vecums tika definēts kā tādu personu klātbūtne sabiedrībā, kas jaunāki par 18 gadiem, no kuriem miruši abi vai viņu vienīgie vecāki. XX gadsimtā tādas parādības kā vecāku novēršana no pienākumiem saistībā ar bērniem klātbūtni sauca par sociālo bārenību. Attiecīgi personas, kas jaunākas par 18 gadiem, atstātas bez viena vai abu vecāku aprūpes, ir sociāli bāreņi.
Parasti bārenību kā sociālu parādību var iedalīt šādās bāreņu grupās:
1. Tiešie - nepilngadīgi bērni, kas viņu nāves dēļ palikuši bez vecākiem;
2. “Atņemti bērni” - bērni, kuru vecākiem tiek liegtas vecāku tiesības negatīvas sociālās izturēšanās vai nespējas dēļ nodrošināt saviem bērniem nepieciešamos dzīves un attīstības apstākļus (ieskaitot gadījumus, kad vecāki tiek atzīti par nekompetentiem, atrodas cietumā vai tiek apsūdzēti noziegumos), tiek turēti medicīnas iestādēs, trūkst);
3. “Refuseniks” - bērni, kuru vecāki labprātīgi atteikušies no vecāku tiesībām;
4. Pansionāti bāreņi - bērni, kuri tiek audzēti internātskolās, kā rezultātā viņu vecāki praktiski nepiedalās izglītībā;
5. Bāreņi mājās ar nosacījumu - bērni, kuri dzīvo kopā ar vecākiem, bet atrodas negatīvos psiholoģiskos un dzīves apstākļos.
Izceļas arī “slēpto” bāreņu kategorija - bērni, kuriem atņemti nepieciešamie aprūpes un attīstības apstākļi, bet kuru amats ir paslēpts no valsts, kā rezultātā šādi bērni nesaņem nepieciešamo palīdzību.
