Islāms ir jaunākā no pasaules reliģijām, kas radās 7. gadsimta sākumā A.D. Vēsturiski pirmā islāma šķelšanās, kas notika 7. gadsimta vidū, izraisīja vairākus virzienus, kuros pastāv būtiskas atšķirības.
Islāms nav viena reliģija. 7. gadsimta otrajā pusē Sakarā ar domstarpībām par reliģiskās un laicīgās varas mantošanu radās 3 galvenie virzieni: sunnisms, harijitisms un šiisms.
Sunnisms
Sunnisms ir islāma lielākā tendence, jo gandrīz 90% musulmaņu visā pasaulē ir sunnīti. Korāns un sunna ir atzīti par dogmas avotiem, tos visus četrus kalifus pēc Muhameda uzskata par taisnīgiem. Tādējādi sunnisms vienmēr ir bijis arābu kalifāta oficiālā reliģija un ievērojis pravieša pasludinātos principus.
Ļoti bieži sunniešus sauc par patiesības cilvēkiem, kas apliecina patiesu ticību. Balstoties uz Korānu un Sunnu, ticīgie izstrādāja musulmaņu tiesību kodeksu, t.i. Šariats.
Sunnisms ir pārstāvēts visās musulmaņu valstīs, izņemot Libānu, Omānu, Bahreinu, Irāku, Irānu un Azerbaidžānu.
Šiisms
7. gadsimta otrās puses sākumā rodas šiisms, kas arābu valodā nozīmē partiju vai grupu.
Saskaņā ar šiītu mācībām tikai Ali un Fatima pēcnācēji, cēlušies no pravieša Muhameda, ir tiesīgi ieņemt kalifa-imama amatu. Imāmi ir nekļūdīgi visās savās lietās un ticībā. Mocekļu kults ir ļoti izplatīts šiītu vidū, tiek svinēti Ašūras svētki, kas tiek svinēti dienā, kad tika nogalināts Ali Huseins.
Korānu atpazīst arī tie sunītos esošie hadīti, kuru autors ir ceturtais kalifs Ali un viņa piekritēji. Šiīti ir izveidojuši savas svētas grāmatas - ahbarus, ieskaitot Ali hadītus.
Papildus Mekai pielūgsmes vietās ir Nejefs, Karbala un Mashhad. Lielākā daļa šiītu dzīvo Azerbaidžānā, Irākā, Irānā, Sīrijā un Afganistānā.
