Hēgels arī sacīja, ka viss esošais ir nāves vērts. Patiesībā nāve ir neizbēgams dzīves brīdis, kas katram cilvēkam būs “jāizdzīvo”.
Jums būs nepieciešams
Vēstures mācību grāmata, Bībele.
Lietošanas instrukcija
1
Nāve primitīvā sabiedrībā. Tieši primitīvā sabiedrībā nāve neatdalījās no dzīves, neizcēlās ne gala, ne sākuma nozīmē. Tā bija tikai iezīme, šķērsojot šo personu, un tā iekrita pēcnāves dzīvē. Idejas par pēcdzīvojumu sastāvēja no tās pašas pasaules redzējuma kā pirms nāves, kur cilvēks veic līdzīgas darbības, pamatojoties uz tām pašām sociālajām attiecībām, bet citā telpā. Protams, runāt par nāvi kā dzīves beigām šajā kontekstā nav nepieciešams.
2
Tika uzskatīts par viņa izraidīšanu no sabiedrības līdzīgi kā indivīda nāve. Tas ir, nāve netika uzskatīta par fizisku eksistences pārtraukšanu, bet gan par sociālu. Parastā fiziskā nāve bija pāreja uz citu pasauli, kā arī dzīves turpinājums - gan mirušais, gan visa kopiena.
3
Nāve attīstītākā sabiedrībā. Individuālo nāvi kā īpašas uzmanības objektu sabiedrībā sāka uzskatīt preču ražošanas attīstības periodā. Viss ir mainījies, jo tagad indivīdi bija sadalīti un pretojās, un personīgā, individuālā dzīve jau tika uzskatīta ārpus kopienas. Cilvēks ir kļuvis ne tikai par tādu cilvēku grupu kā viņš, bet arī par indivīdu ar jūtu, personisku jūtu, savienojumu ar citiem cilvēkiem, īpašu notikumu utt. Apvienojumu. Šajā sakarā konkrētas personas fiziska nāve tika uzskatīta par viņa eksistences beigām, jo kopienas dzīve pat netieši nebija mirušā dzīves pagarināšana. Šajā periodā pastāv gan bailes no nāves, gan vēlme izdarīt pašnāvību.
4
Primitīvo spriedumu atgriešanos par nāvi kā dzīves mirkli ienes reliģija, kurā nāve kļūst svarīgāka par dzīvi. Ja mēs runājam par kristietību, tad nāve ir kulta simbols, uz kuru jācenšas ikviens ticīgais kristietis. Nāve tiek uzskatīta par atbrīvošanu no ciešanām un dzīvības atņemšanas. Ikvienam tiek solīts pēdējais spriedums, kura laikā cilvēks saņems "pelnīto" dzīvi, kuru viņš ir nodzīvojis. Dzīve pēc nāves jau turpinās jaunā virzienā - bez sociālās nevienlīdzības, darbaspēka un citām rūpēm un sociālās dzīves grūtībām. Pēcdzīve kļūst par pasaules atbrīvošanu no dzīves nepilnībām. Tādējādi nāve kļūst ne tikai par loģisku eksistences turpinājumu, bet arī par objektu, uz kuru viņi tiecas nākt ar noteiktu darbību bagāžu, kas izdarīta dzīves periodā. Turklāt nāve iegūst vienīgā dzīves attaisnojuma nozīmi. Tajā pašā laikā pašnāvība tiek uzskatīta par nopietnu grēku, savukārt reliģija visiem uzliek par pienākumu "nest savu krustu".
