Sabiedrība tradicionāli cenšas noteikt galvenos sociālās nevienlīdzības cēloņus, kas ir dažādu sociālo konfliktu, tostarp pilsoņu karu un apvērsumu, saasināšanās pamata avoti. Mūsdienu Krievijā notiek nozīmīgi sociālie procesi, kas rada pilnīgi jaunus sabiedrības diferenciācijas veidus, kurus pārstāv sociālās institūcijas un sociālās attiecības. Lai novērstu sociālās nevienlīdzības kritiskos rādītājus, tie pastāvīgi jānovērtē. Turklāt šī sociālās struktūras aspekta nozīme mūsdienu krievu diskriminācijā dažāda veida diskriminācijā iegūst ārkārtīgi lielu nozīmi.
Ir pilnīgi skaidrs, ka nevienas sabiedrības struktūra nav viendabīga, jo tā vienmēr tiek sadalīta dažādās grupās pēc nacionālās, klases, dzimuma, demogrāfiskajām un citām pazīmēm. Tieši šāda veida neviendabīgums rada tādas netaisnības sociālajā sistēmā kā latenta vardarbība un cilvēka cieņas aizskaršana.
Protams, mūsdienu pasaulē dažu cilvēku grupu ietekmes formas pār citām nav tik izteiktas, kāda bija lietu kārtība episkajos laikos. Tas notiek tāpēc, ka sociālā hierarhija demokrātiskā sabiedrībā, pirmkārt, ir pakārtota "Eiropas humānisma" principiem, kas izslēdz jebkādu agresīvas piespiešanas veidu ārpus tiesiskā lauka.
Sociālās nevienlīdzības vispārīgais jēdziens
Visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē ir pārbaudīti dažādi valsts, politiskās un ekonomiskās struktūras modeļi, kuros tā nevarēja sasniegt šo sociālās struktūras "zelta līdzsvaru", kad visus indivīdus varēja apveltīt ar vienādiem sabiedrības piedāvātajiem dzīves apstākļiem. Un tieši "sociālās nevienlīdzības" jēdziens nosaka dažādu sociālo grupu atšķirīgo piekļuves līmeni tādiem resursiem kā vara, slava un finanses.
Izrādās, ka sociālā noslāņošanās (kritēriju sistēma sabiedrības stratifikācijai dažādās sociālajās grupās) ir objektīvi iestrādāta jebkurā cilvēku sabiedrības modelī, jo tikai klases atšķirību apstākļos sabiedrība ir pietiekami motivēta tās pakāpeniskai attīstībai. Patiešām, pat ar primitīvas sabiedrības primitīvo struktūru, kad vadītāji valdīja klanos vai ciltīs, pastāvēja skaidra hierarhija, kas netieši norāda uz varas un pakļauto struktūru esamību.
Attīstoties sabiedrībai, sociālās struktūras hierarhija kļuva sarežģītāka. Cilvēce ir attīstījusies ne tikai ekonomiski un ir centusies nepārtraukti pilnveidot mijiedarbības politiskos veidus, izmēģinot visdažādākās valsts pārvaldes sviras, bet arī vienmēr ir norūpējusies par optimāla līdzsvara panākšanu starp visām sabiedrības sociālajām grupām. Visu sabiedrības sektoru līdzsvarota mijiedarbība rada visefektīvāko attīstību un ērtākus apstākļus mijiedarbībai starp tām.
Starp citu, arī mūsu valsts vēsturisko pieredzi var uzskatīt par objektīvu ieguldījumu pasaules zināšanu kasē par šo jautājumu. Galu galā nevarēja izveidot komunistisku sabiedrību kā ideālu sociālā taisnīguma formu. Un tajā būvniecības posmā, kad attīstītajam sociālismam bija jākļūst par sociālā taisnīguma vainaga priekšteci, sabiedrība tika noslāņota ne tikai no valsts pasludinātajām strādnieku un zemnieku klasēm (inteliģenci uzskatīja par stratu un pagaidu parādību, un partokrātija netika klasificēta atsevišķā grupā, kas sevi asociēja ar klases), bet arī tajās sociālajās struktūrās, kas pārvalda cilvēkus visās dzīves jomās.
Izrādās, ka sociālā nevienlīdzība ir objektīvi noteikts jebkuras sociālās struktūras rīks, jo tieši tas rada nepieciešamās motivējošās struktūras normālai cilvēces attīstībai.
Sociālās nevienlīdzības iemesli
Neskatoties uz daudzajām sociālās nevienlīdzības novērtēšanas iespējām, ko šajā jautājumā pieteikuši zinātniskās sabiedrības likumdevēji, tostarp Herberts Spensers, Ludvigs Gumplovičs, Viljams Sumners, Kārlis Markss un citi, tās rašanās ir tikai divi galvenie iemesli.
Pirmais no tiem ir nevienmērīgais sabiedrības pieejamo materiālo resursu sadalījums. Nevienlīdzības radīšanas galvenais iemesls ir atšķirība, novērtējot katra ieguldījumu kopējā cilvēcisko vērtību kasē. Protams, katrs indivīds sniedz savu unikālo ieguldījumu sabiedrības attīstībā, kas ir atkarīgs no viņa individuālā spēju līmeņa un sabiedrības vēlmes pieņemt šo darbu no viņa.
Otrs sociālās nevienlīdzības parādīšanās faktors ir dažādu vērtību un privilēģiju tiesību mantošanas princips, kas sniedz papildu iespējas dažāda veida resursu (varas, prestiža un naudas) sadalei. Mūsdienu cilvēki mūsu valstī vairāk nekā vienu reizi saskaras, piemēram, ar nodarbinātības problēmu, kad visas pārējās lietas ir vienādas, tāpēc protekcionisms kļūst par noteicošo faktoru ieņemot interesantu amatu vai īstenojot profesionālu projektu.
Pēdējais sociālās nevienlīdzības iemesls ir gan nevienlīdzīga pienācīgas izglītības pieejamība dažādām iedzīvotāju sociālajām grupām, gan dažādi profesionāli jaunuzņēmumi ar vienādu apmācības līmeni. Šeit mēs varam atšķirt subjektīvos un objektīvos kritērijus, kas izteikti materiālās bagātības, izglītības, ienākumu, stāvokļa un citu resursu līmeņa īpašumā. Neskatoties uz diezgan stabilo mūsdienu sabiedrības daļu, ko sauc par "vidusšķiru", atšķirību starp citām Krievijas sabiedrības sociālajām grupām patiesībā var uzskatīt par "izmisīgu". Patiešām, bezdibenis starp oligarhiem un bezpajumtniekiem nevar tikt uzskatīts par pamatotu tikai tāpēc, ka daži nodarbojas ar iekšzemes ekonomikas pārvaldību, bet citi ir zaudējuši pat savas pastāvēšanas jēgu.
Un pat vidusšķiru no Krievijas šobrīd nevar uzskatīt par mūsdienu sabiedrības daļu, kurā triumfējis sociālais taisnīgums, jo šodien šī šķira ir tikai veidošanās stadijā. Turklāt atšķirība starp nosacīti tās “eliti” un “apakšu” jau kļūst izteikta, kas daiļrunīgi apliecina šīs tēmas atbilstību.
Ierēdņu aparāts ir pelnījis atsevišķus vārdus, kuriem, definējot lietu kārtību, ir palielināts resurss dažādu priekšrocību un privilēģiju sadalē. Patiešām, saistībā ar ieņemtajiem amatiem šie ierēdņi veic atbilstošu kontroli un uzraudzību, kas attiecīgi rada viņu statusu.
Turklāt ir svarīgi atcerēties pašu cilvēcisko būtību, kas vienmēr ir bijusi orientēta uz kāpšanu pa sociālajām kāpnēm, vadoties vienīgi no personīga motīva, lai sasniegtu vislabvēlīgāko stāvokli sabiedrībā.
Sociālās nevienlīdzības veidu klasifikācija
Apsverot sociālās nevienlīdzības tēmu, ir svarīgi darboties ar tādu jēdzienu kā "sociālā nenodrošinātība" (samazinot indivīda spēju komunicēt sabiedrībā funkcionālos un kultūras aspektos).
Šajā kontekstā jānošķir četras atņemšanas kategorijas: ekonomiskā, sociālā, ētiskā un garīgā.
Ekonomiskā nenodrošinātība rodas no nevienmērīgā sabiedrības materiālo resursu sadales. Šajā jautājumā jānošķir divi faktori: objektīvs un subjektīvs. Tieši subjektīvās atņemšanas dēļ dažkārt rodas situācija, kad pilnīgi pietiekams cilvēks tiecas pēc savas spējas novērtēšanas par zemu. Šāda situācija mūsdienās ir diezgan labvēlīga augsne, piemēram, jaunu reliģisko kustību radīšanai.
Sociālā nenodrošinātība kā sociālās attīstības motivācija izmanto tādus resursus kā vara, prestižs un nauda. Tas notiek, lai atdalītu atsevišķas cilvēku grupas no kopējās masas.
Ētiskā nenodrošinātība bieži rodas starp sabiedrību un intelektuāļiem, ievērojot interešu konfliktu. Šīs domstarpības rodas tāpēc, ka indivīdu un grupu morālie ideāli atšķiras no vispārpieņemtajām normām.
Garīgā atņemšana ir līdzīga ētiskai atņemšanai. Tomēr indivīda vai cilvēku grupas un sabiedrības domstarpības skar tikai tādas vērtības kā dzīves jēga, ticība Dievam un jaunu dzīves prioritāšu meklēšana. Jāsaprot, ka bieži garīgā nenodrošinātība rodas no ekonomiskās vai sociālās atņemšanas un ir vērsta uz objektīvu atņemšanas formu izlīdzināšanu.
