Pareizticīgo kristiešu baznīca Krievijā būtībā ir valsts iekšienē, kurai ir savi likumi, rīkojumi un tradīcijas. Attiecīgi šai valstij ir arī savas iestādes, kas uzrauga baznīcas kanonu ieviešanu. Viens no tiem ir Svētais Sinods.
Svētā sinoda funkcijas
Svētā sinode nodarbojas ar visiem Krievijas Pareizticīgās Baznīcas organizatoriskajiem jautājumiem, ieskaitot mijiedarbību ar ārvalstu un tā sauktajām jebkura veida reliģiozajām apvienībām.
Turklāt tā ir atbildīga par draudzes mijiedarbību valstī, par kristīgo kanonu un pavēļu ieviešanu un ievērošanu, kā arī par vissvarīgāko organizatorisko un finanšu jautājumu pieņemšanu.
Svētais Sinode nodarbojas ar pareizticīgo ticības popularizēšanu ne tikai savas valsts, bet arī ārzemju iedzīvotāju vidū, veicot līdzīgu darbu tikai valsts likumdošanas ietvaros. Uz viņa pleciem gulstas arī citu ticību pārstāvju uzbrukumu apspiešana un etniskā naida kurināšana uz reliģijas pamata.
Svētā Sinodes izveides vēsture
Nepieciešamību izveidot baznīcas pārvaldes pārvaldes institūciju Pēteris I ierosināja 1700. gadā pēc patriarha Hadriāna nāves. Pēc Krievijas cara domām, turpmāka pareizticības pastāvēšana bez pienācīgas pārvaldības nebija iespējama, jo netika organizēti nekādi aktuāli jautājumi un baznīcu lietas neizbēgami nonāca lejupslīdes stāvoklī.
Pirmais baznīcas autoritātes "pārstāvis" bija tā sauktais Monastiskais ordenis, kas 1718. gadā tika pārdēvēts par Garīgo koledžu un saņēma savu hartu - Garīgo regulu. Un pēc trim gadiem Krievijas kristietības pārvaldes institūciju atzina Konstantinopoles patriarhs Jeremijs III un saņēma pašreizējo vārdu - Svēto sinodu.
Ikvienam, kurš bija klāt šajā augsta ranga sanāksmē vai kļuva par tās locekli, bija pienākums izteikt zvērestu, kas pēc būtības tika pielīdzināts militārpersonām, un tā pārkāpšana tika bargi sodīta. Nedaudz vēlāk Svētais Sinods saņēma plašākus un nozīmīgākus noteikumus un bija atbildīgs ne tikai par baznīcas lietām, bet arī par pili, dažām Valsts kases un Valsts kancelejas pilnvarām, un arī karaļa arhīvs bija tā pārziņā.
