Tomass Nagels ir slavens amerikāņu filozofs. Pētnieks deva nozīmīgu ieguldījumu ētikas un altruisma izpētē. Turklāt viņš ir Ņujorkas Filozofijas un tiesību universitātes profesors, viņa mācīšanas pieredze ir vairāk nekā 40 gadu. Nagels iebilda pret neodarvinistu uzskatu par apziņas rašanos un asi kritizēja arī laikabiedru vienkāršoto pieeju filozofijai.
Agrīnā biogrāfija
Tomass Nagels dzimis 1937. gada 4. jūlijā Belgradas pilsētā Serbijā. Viņa vecāki bija ebreji. Nacistu valdīšanas gados viņi bēga no Vācijas, cenšoties atrast politisko patvērumu. 1939. gadā ģimene pārcēlās uz Ņujorku, kur jaunais Tomass pavadīja visu savu bērnību.
Pēc skolas beigšanas Nagels iestājās Kornela universitātē Filozofijas fakultātē, un 1958. gadā viņš to pabeidza ar apbalvojumiem. Tieši šeit viņš vispirms iepazinās ar slavenā austriešu žurnālista Ludviga Vitgenšteina filozofiju, kas viņu ļoti ietekmēja. Tad Tomass nolēma turpināt studijas Oksfordas universitātē. Pateicoties prestižajai Fulbraita stipendijai, viņam izdevās iegūt izglītību pilnīgi bez maksas. 1963. gadā jauns pētnieks veiksmīgi aizstāvēja disertāciju Hārvarda universitātē, pēc tam viņam tika piešķirts filozofijas doktora grāds. Tajā pašā laikā viņš sadraudzējās ar ievērojamu analītiķi Džonu Rawlsu, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā "vissvarīgākais divdesmitā gadsimta politiskais filozofs".
No 1963. līdz 1966. gadam Nagels mācīja Kalifornijas un Prinstonas universitātēs, kur mācīja tādus slavenus pētniekus kā Sūzena Volfa, Šellija Kagana un Samuels Šeflers. Nākotnē viņi visi saņēma pasaules slavu un zinātnieku aprindu atzinību.
Dažus gadus vēlāk Tomass kļuva par Amerikas Mākslas un zinātnes akadēmijas locekli, kā arī par atbilstošu Britu akadēmijas locekli. 2006. gadā viņš tika ievēlēts par Amerikas Filozofiskās biedrības goda priekšsēdētāju. Par zinātnisko pētījumu viņam tika piešķirta Rolfa Šoko balva un Oksfordas Universitātes Goda diploms.
Karjeras izaugsme
Nagels savu pirmo filozofisko pētījumu publicēja 20 gadu vecumā. Savas karjeras laikā viņš ir rakstījis vairāk nekā simts zinātnisku rakstu dažādiem žurnāliem. Tomass joprojām patiesi tic, ka nav iespējams atrast vienīgo patieso pasaules uzskatu. Viņa darbos tiek teikts, ka ir ļoti daudz dažādu veidu un metožu, lai izprastu mūsu praktiskos un morālos principus. Turklāt pētnieks pastāvīgi pārliecināja savus pretiniekus, ka veselais saprāts ir tikai cilvēces izgudrojums, jo patiesībā katram sabiedrības pārstāvim ir īpašs domāšanas veids. Viņa darbā "Kā ir būt sikspārnim?" Tomass paskaidroja, ka objektīvā zinātne nespēj palīdzēt cilvēkiem pilnībā izzināt sevi, jo patiesībā viss sevis izzināšanas process ir balstīts uz subjektīvu pieeju.
Turklāt filozofs ir vairākkārt minējis, ka zinātne joprojām par cilvēku gandrīz neko nezina. Tomēr savos rakstos viņš pastāvīgi piemin, ka nākotnē būs ticamas prāta zināšanas, kas ļaus indivīdiem atpazīt to, kas ir viņu garīgo un fizisko īpašību pamatā.
Vēlme pasniegt cilvēka dabu kā saliktu un strukturētu sistēmu daudzus gadus ir pavadījusi racionālistu. Tā, piemēram, vienā no zinātniskajām konferencēm viņš kritizēja fizisma virzienu, kura sekotāji identificēja smadzeņu un apziņas funkcijas. Tomass tomēr bija pārliecināts, ka galvenā apziņas iezīme ir subjektivitāte, tāpēc neviens zinātnieks nespēja aprakstīt indivīda garīgo darbu, izmantojot objektīvas pozīcijas. Šāda apjomīga pētījuma veikšanai vienmēr ir jāņem par pamatu individuālās personības iezīmes. Tikai šādā veidā, pēc viņa domām, var iegūt pierādījumus par indivīda psihofizioloģisko stāvokli.
Tajā pašā laikā Tomasam Nagelam bija diezgan interesanti uzskati par cilvēka evolūciju. Viņš uzskatīja, ka materiālisma filozofi nespēj izskaidrot likumus, pēc kuriem darbojas apziņa. Saskaņā ar viņa pasaules uzskatu prāts vienmēr ir pavadījis cilvēku, tāpēc tā ir dabiska sastāvdaļa. Balstoties uz teorētisko izpratni, Tomass spēja pierādīt, ka standarta pieeja dzīvības rašanās ir zaudējusi savu aktualitāti. Nagels vienmēr ir iestājies par to, ka dzīve nav negadījumu sērija, bet gan konsekvents cilvēka attīstības process. Viņa uzskatus dalīja tādi ievērojami racionālas nozīmes aizstāvji kā Maikls Behe, Stefans Meijers un Deivids Berlinskis.
