Terminam "totalitārisms", kaut arī tas parādījās tikai 20. gadsimta pirmajā ceturksnī, ir latīņu saknes. Tas nāk no vārdiem “totalis” (“pilnīgs”, “vesels”, “visaptverošs”) un “totalitas” - “pilnīgums”, “integritāte”. Kāda ir totalitārisma būtība?
Lietošanas instrukcija
1
Termins “totalitārisms” pirmo reizi tika praktiski izmantots, kad itāfašistu diktators Musolīni to lietoja, lai atsauktos uz viņa radīto politisko režīmu. Pēc tam daudzi politiķi, žurnālisti, vēsturnieki izmantoja šo vārdu, lai aprakstītu nacismu Vācijā, kā arī Staļina režīmu PSRS.
2
Totalitārās valdības formas galvenā iezīme ir varas īpašnieku - valsts vai partijas struktūru - pilnīga pārklāšanās, visu dzīves veidu (gan publiskā, gan privātā) kontrole. Lai pamatotu tiesības uz šādu pārklājumu un kontroli, tiek izmantota dominējošā ideoloģija. Tas automātiski nozīmē, ka visiem valsts iedzīvotājiem ir pilnībā jāveicina šī ideoloģija.
3
Totalitārisma ideoloģijas mērķis ir jauna cilvēka izglītošana, jaunas sabiedrības veidošana. Lai to panāktu, indivīda interesēm jābūt pilnībā pakārtotām kolektīva, partijas un valsts interesēm. Cilvēktiesības kā indivīdiem vai nu vispār netiek atzītas, vai arī tiek būtiski ierobežotas. Tiek piemērots neizteikts princips: "Viss, kas nav atļauts, ir aizliegts."
4
Politiskā aktivitāte totalitārisma apstākļos ir ierobežota ar vienas partijas vai citas sociāli politiskas apvienības ietvaru, kuras programma tiek pasludināta par vienīgo pareizo. Partija cieši apvienojas ar valsts varas iestādēm. Bieži vien partijas orgāni sevi nostāda virs valsts struktūrām un sāk uzspiest viņiem savu gribu. Pat ja valdošās partijas līderis neieņem oficiāli augstus valdības amatus, viņš faktiski ir valsts vadītājs.
5
Vārda, preses un pulcēšanās brīvība totalitārā režīma laikā vispār nepastāv vai ir pakļauta stingriem ierobežojumiem. Milzīgu lomu spēlē bruņotie spēki, drošības aģentūras un policija. Lai uzturētu un stiprinātu režīmu, totalitārais režīms periodiski rada psihozes atmosfēru sabiedrībā, aprobežots cietoksnis, vaino ienaidnieku mahināciju neveiksmi - ārējo un iekšējo.
6
Vēsture rāda, ka totalitāro režīmu rašanās iespējas strauji palielinās tajās sabiedrībās, kuras ir pārdzīvojušas smagus pārbaudījumus un satricinājumus (sāpīgas sociālās reformas, revolūcijas, kari, straujš dzīves līmeņa pazemināšanās, cilvēku nabadzība). Vislielākais totalitārisma atbalstītāju skaits rodas starp tā dēvētajām iedzīvotāju “marginālajām grupām” - cilvēkiem, kuri ir zaudējuši savu sociālo un sociālo identifikāciju un kuriem nav pastāvīgu ienākumu avotu.
