Pagājušā gadsimta pirmajās divās desmitgadēs Krievijā notika trīs revolūcijas, no kurām pēdējā beidzās ar padomju varas nodibināšanu. Masu revolucionāro darbību iemesli sakņojas politiskās un ekonomiskās pretrunās, kas valstī bija izaugušas līdz ar kapitālisma ienākšanu imperiālistiskās attīstības stadijā.
1905-1907 revolūcija
Pirmajos 20. gadsimta gados Krievijas impērijas iekšpolitiskā situācija bija ārkārtīgi pasliktinājusies. Feodālās sistēmas izdzīvošana kavēja attiecību attīstību ciematā, kur tika saglabāts muižnieka īpašums. Valstij gandrīz pilnībā trūka politisko brīvību. Krīze ir palielinājusies arī valstu attiecību jomā. Straujā kapitālisma attīstība pastiprināja strādnieku ekspluatāciju, kuri arvien vairāk pieprasīja savas tiesības, organizējot streikus un streikus.
Viens no pirmās Krievijas revolūcijas iemesliem bija cariskās Krievijas sakāve karā ar Japānu.
Liberālās politiskās aprindas 1904. gadā iesniedza priekšlikumu ieviest valstī tādu konstitūciju, kas ierobežotu autokrātijas varu. Karalis uz to atbildēja ar kategorisku atteikumu. Pēdējais salmiņš bija cara karaspēka apšaude ar mierīgu gājienu 1905. gada 9. janvārī. Demonstranti gatavojās iesniegt Nikolajam II petīciju, kurā bija ietvertas prasības ieviest demokrātiskas pārmaiņas Krievijā. Tomēr demonstrantiem tika piedēvētas nežēlīgas atriebības, kas satricināja valsti un kļuva par vienu no revolucionāro sacelšanos iemesliem.
1917. gada februāris: buržuāziskā revolūcija
1905. – 1907. Gada revolūcija beidzās ar neveiksmi un neatrisināja klases, ekonomiskās un politiskās pretrunas. Revolucionārā kustība sāka samazināties, Krievijā nāca reakcijas un politisko represiju laiks. Bet problēmas palika un vajadzēja risinājumus. 1914. gadā Krievija iestājās imperiālistiskajā karā, kas parādīja cara režīma pilnīgu nespēju veikt militārus uzdevumus.
Līdz 1917. gada sākumam situācija bija ārkārtīgi saspringta. Uzņēmumi pārtrauca darbu visā valstī, kā rezultātā cara armijai trūka ieroču un pārtikas. Transporta sistēma sabruka, dzelzceļi faktiski nespēja tikt galā ar pārvadājumiem. Šajā situācijā sociāldemokrāti un citi kreisie spēki centās izmantot cilvēku neapmierinātību, virzot viņus uz cīņu ar autokrātiju.
Cariskās valdības autoritātes krišanas apstākļos parādījās masu pretkara noskaņojums. Tam pievienoja zemnieku un strādnieku šķiras kritisko nostāju, kuri uz saviem pleciem nesja neizsakāmo kara apgrūtinājumu. Otrās Krievijas revolūcijas notikumi notika ļoti strauji. Viņi sāka ar streiku sērijām un vispārēju politisku streiku, kas notika zem autokrātijas gāšanas saukļa.
Februāra revolūcijas rezultātā Nikolajs II atteicās no varas. Valsts ir iegājusi demokrātisko pārvērtību periodā.
