Kopš 1993. gada periodiski ir radušies ekonomiski konflikti par Krievijas gāzes piegādi Ukrainai, kā arī gāzes tranzīts caur tās teritoriju uz Eiropu. Diskusiju par gāzes cenām būtība ir Ukrainas neskaidrajā pozīcijā attiecībā uz Krieviju: vai tā ir brālīga valsts, kurai var dot noteiktas priekšrocības; vai tā ir neatkarīga Eiropas valsts, un tad gāzes cenas būtu jāaprēķina pēc Eiropas standartiem.
Konflikta fons
Pēc Padomju Savienības sabrukuma jaunizveidotā neatkarīgā Ukraina, caur kuras teritoriju galvenais gāzes vads gāja no Krievijas uz Eiropu, atradās krustcelēs: no vienas puses, Ukraina kļuva par atsevišķu valsti, brīvu no ārējas kontroles, no otras puses, tā bija brālīga valsts postpadomju telpā. Tādējādi Ukraina vēsturiski saglabāja stimulus Krievijā ražotās dabasgāzes pirkšanai un tranzītam.
Tomēr gan Krievija, gan Ukraina kā savas turpmākās attīstības mērķi izvēlējās kapitālismu. Tāpēc tirgus ekonomikas realitāte pakāpeniski kļuva atkarīga. Neskatoties uz ievērojamajām atlaidēm piegādātajai dabasgāzei, līdz 1995. gadam Ukrainai par to bija uzkrājies ļoti liels parāds 1 triljona rubļu apjomā.
Gazprom paziņoja par gāzes piegādes apturēšanu Ukrainai, bet ierosināja atrisināt Ukrainas parāda problēmu, nododot daļu Ukrainas gāzes cauruļvadu uzņēmumu īpašumiem.
Pēc Krievijas un Ukrainas sarunu rezultātiem 1995. gada 10. martā tika pieņemts lēmums turpināt gāzes piegādes Ukrainai, ar nosacījumu, ka Ukrainas puse mēneša laikā sniegs grafiku gāzes parādu samaksai. Parādu samaksas grafiks nekad netika iesniegts, tomēr politisku iemeslu dēļ Ukraina nebija atvienota no gāzes.
Pēc pirmās maidanas
2004. gadā Ukrainā sākās “Oranžā revolūcija”, kuras laikā tika ieskicēti Ukrainas centieni pēc Eiropas Savienības, un no abām Maidanas parasto locekļu un dažu ievērojamu politiķu lūpām ir izskanējusi pretkrieviska (dažreiz atklāti šovinistiska) retorika. Tomēr Krievija šīs izmaiņas uztvēra ļoti atturīgi.
2005. gada martā pēc “oranžā apvērsuma” jaunā Ukrainas valdība paziņoja “Gazprom”, ka nepieciešams palielināt likmes Krievijas gāzes tranzītam uz Eiropu caur Ukrainu. Preferenciālo tarifu atcelšana gāzes tranzītam Krievijai būtībā nozīmētu Ukrainas budžeta ieņēmumu pieaugumu.
Neskatoties uz to, Gazprom piekrita paaugstināt pārvadāšanas tarifu, bet, savukārt, to saistīja ar Ukrainai paredzētās preferenciālās gāzes cenas atcelšanu 50 USD apjomā un vidējās Eiropas gāzes cenas noteikšanu USD 160-170 / tūkst. m³.
Ukrainas valdība kategoriski noraidīja šādu priekšlikumu, uzstājot uz iepriekšēja preferenciālā režīma pagarināšanu ar Krieviju noslēgtajiem gāzes līgumiem. Ukrainas puses spītīgā nejēdzība, kā arī ne tik ļoti aizklātā pretkrieviskā retorika 2005. gada decembrī noveda pie stingrākām Krievijas prasībām. Gāzes cena palielinājās līdz USD 230 / tūkst. m³.
Pēc tam, neparakstot gāzes piegādes līgumus nākamajam gadam, no 2006. gada 1. janvāra tika pārtraukta gāzes piegāde Ukrainas tirgū. Bet, tā kā galvenās Krievijas gāzes piegādes uz Eiropu notiek caur gāzes vadiem Ukrainā, saskaņā ar Ukrainas norādījumiem 2006. gada pirmajās dienās ar Krievijas pusi tika pārtraukta gāzes eksportēšana, lai apmierinātu savas vajadzības. Eiropas patērētāji to uzreiz pamanīja.
Gazprom un Ukrainas valdībai 2006. gada 4. janvārī izdevās vienoties par gāzes cenu 95 USD par tūkstoti. m³. Šādu cenu padarīja iespējamu dārgas krievu un lētas turkmēņu gāzes sajaukums. Tomēr pēc kāda laika Turkmenistāna arī iesniedza Ukrainai prasības par nepietiekamu maksājumu.
